1993. gads. Gandrīz simts spridzināšanas gadījumu, vairāk nekā 400 slepkavību, 150 noziedzīgi grupējumi. 20. gadsimta 90. gadu Latvijas vēstures lappusēs ir asiņainas kriminālās ekspansijas zīmes. “Bezpreģels”, “jumts”, rekets, “atsaldētie”. Lai apzīmētu dzīvē ienākošo kriminālo subkultūru, bija jārada laikmetam atbilstošs kriminālais slengs, kas iederas tikai “trakajos deviņdesmitajos” un šobrīd kļuvis par tā laika folkloru.

1993. bez pārspīlējuma var dēvēt par “baiso gadu”: tika fiksēti 92 spridzināšanas akti, tas nozīmē vairāk nekā trīs sprādzieni divās nedēļās. Šajā pašā gadā reģistrēts arī rekordliels slepkavību skaits - 429. Tolaik munīcija bija gandrīz brīvi pieejama - Centrāltirgū varēja nopirkt pistoles, automātus, granātas un pat lielas jaudas spridzekļus, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, profesors, kriminologs Andrejs Vilks, kurš tolaik strādāja Latvijas Republikas Drošības dienesta Sociālo pētījumu birojā un ar kolēģiem pastāvīgi monitorēja situāciju.“Spridzināšanai bija gan iebiedējošs raksturs, gan tā bija konkrēti vērsta pret objektiem un cilvēkiem. Gāja bojā un tika sakropļoti cilvēki.” 

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X