Andrejs Elksniņš. Ja runājam tā pavisam godīgi un atklāti - mēs varētu sapakot viņa mantas, kopā ar pašu varoni aizvest līdz mīļotās valsts robežai, atņemt Latvijas pasi un atvadīties uz neredzēšanos? Nu labi – kaut vai iesēdināt cietumā par pretvalstiskajiem izteicieniem un izdarībām? Vai vismaz izmest Andreju no otrās lielākās Latvijas pilsētas domes? Protams, nē, jo dzīvojam demokrātiskā valstī.
Un Daugavpils valstspilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš var pilnībā izbaudīt šo demokrātiju. Paralēli dzīvojot slapjajos sapņos par to, cik lieliska ir Krievija, kurā pats būtu nenozīmīgāks un mazāks par vējā palaistu pirdienu.
Šeit viņš var ilgstoši atteikties pildīt likumu par okupekļu nojaukšanu un kavēt to, apstrīdot Satversmes tiesā. Viņš var atteikties arī mainīt padomju režīma cildinātu cilvēku vārdā nosaukto ielu nosaukumus. Apmeklēt Baltkrievijas svētku balli un medijiem stāstīt, ka Krima ir Krievija. Jo demokrātija. Ja nepatīk viņa pateiktais – kā tad paliek ar vārda brīvību?