Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Pirmā latviešu bīskape sieviete: «Latvieši, esiet sīksti!»

Jāna Jēruma-Grīnberga

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tieši šodien, 18. novembrī, atzīmējam Latvijas Neatkarības proklamēšanas 98. gadadienu. Portāls «Apollo» un «Tvnet» par godu mūsu valsts svētku mēnesim sācis kampaņu «Saknes - Latvijā», kuras ietvaros atgādinām par cilvēkiem, kuri devuši ieguldījumu mūsu kultūras saglabāšanā un attīstībā. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Aicinājām uz sarunu pirmo latviešu bīskapi sievieti Jānu Jērumu-Grīnbergu, kura pirms pāris gadiem pārcēlusies no sakārtotas dzīves Londonā uz ne tik sakārtotu dzīvi Latvijā. Par savām mājām Jāna šobrīd dēvē Latvijas stārķu galvaspilsētu Staiceli un Anglikāņu baznīcu, kurā kalpo, stājoties mācītāja Jura Cālīša vietā.

Pirms atstāstu mūsu sarunu, minēšu dažus būtiskus biogrāfiskus faktus. Jāna Jēruma-Grīnberga dzimusi Lielbritānijā 1953. gadā komponista un diriģenta Alberta Jēruma un juristes, Rīgas Kristus luterāņu draudzes dibinātāja meitas Laumas (dzimusi Grigora) ģimenē. Studējusi bioķīmiju Londonas universitātē, pēc tam beigusi māsu skolu un strādājusi gan reanimācijā, gan ģimenes ārsta praksē. 1993. gadā viņa iestājās Oukhilas koledžas Pastorālās teoloģijas kursā. Pēc ordinācijas 1997. rudenī strādājusi vispirms Londonas latviešu luterāņu draudzē, vēlāk Lielbritānijas luterāņu baznīcas Svētās Annas un Agneses draudzē, reizē arī veicot prāvesta pienākumus. 2008. gadā ievēlēta par Lielbritānijas luterāņu baznīcas bīskapi, tā kļūstot par pirmo bīskapi sievieti Anglijas vēsturē. Šobrīd Jāna ir bīskape emeritūrā, kas nozīmē - pensijā, un luterāņu bīskapes titulu Rīgā nomainījusi uz anglikāņu kapelānes amatu.

Līdzīgi kā daudzi 2. pasaules kara laikā emigrējušie, arī Jāna ar vīru Jāni pirms dažiem gadiem beidzot nolēma atgriezties - pārcelties uz vietu, no kuras nākušas viņas saknes - Latviju. Ar bīskapi tiekamies viņas Miera ielas dzīvoklī, kur, malkojot tēju, runājam gan par latvietību, gan patriotismu, gan reliģiju un pat kriketu - Jānas iecienītāko sporta veidu, kuru reizēm viņa dodas vērot uz kādu no Vecrīgas britu krodziņiem.

«Krikets mani vienmēr interesējis vairāk nekā rokmūzika,» viņa saka, kad jautāju par viņas jaunības gadiem Londonā. «Arī tolaik. Esmu bijusi varbūt tikai uz kādiem diviem koncertiem.» Kad jautāju, uz kādiem, viņa atminas britu psihedēliskā folka, renesanses mūzikas grupas «Amazing Blondel» uzstāšanos. «Tā bija grupa, ko tagad varbūt neviens neatceras, bet viņi bija forši jaunie romantiķi, akadēmiski izglītoti mūziķi ar gariem matiem un izskatījās kā izkāpuši no 18. gadsimta. Bet tā rokmūzika man ir par skaļu,» viņa nosmej.

- Lai arī jūsu dzimtas saknes augušas Latvijā, lielāko daļu dzīves esat pavadījusi Lielbritānijā. Kas jūs tomēr pamudināja atgriezties savā sakņu zemē - Latvijā?

- Man tad ir jāatgriežas mazliet pagātnē, lai atbildētu. Faktiski tas sanāk kā tāds nepareizais jautājums, jo mums trimdas pirmajos gados tas pat nebija īsti apstrīdams - bija sajūta, ka, tiklīdz Latvija atgūs neatkarību, tā mēs visi sapakosim somas un atgriezīsimies.