Kičs, kretīnisms, feiks, parodija. Tā Jūrmalas Jomas ielas arhitektūru un vidi raksturo ne vien arhitektūras un mākslas eksperti, bet arī garāmgājēji. Savulaik elegantais Jūrmalas vēsturiskais centrs pēdējos gadu desmitos ieguvis sādžas vaibstus. Labas arhitektūras paraugu nav daudz. 150 metrus no Latvijas kultūras kanonā iekļautās Dzintaru koncertzāles iecerēta milzīgas - 18 metru augstas piecstāvu viesnīcas būvniecība. Jūrmalnieki pret to iebilst.
Darbadiena, līņā, neviena. Stāvam pie Dzintaru koncertzāles, ko šķiet apņēmis izolācijas tukšuma burbulis. Edinburgas kūrmājas koncertdārza, kā tolaik to devēja, stāsts aizsākās 19. gadsimta beigās. Kopš 1936. gada, kad pēc arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projekta uzcēla esošo koncertzāli, tā kļuvusi par Jūrmalas vizītkarti. Ja nostājas krustojumā ar muguru pret jūru, 150 metru attālumā ielas otrā pusē vīd zālēm aizaudzis caurums. Šo zemesgabalu uz ielas, kas ved uz jūru, klienta uzdevumā viesnīcas būvēšanai iegādājusies nekustamo īpašumu aģentūra "Baltic Sotheby’s International Realty”. Tiktāl viss būtu labi, bet esošais pilsētas lokālplānojums paredz apbūvi ne augstāku par diviem stāviem, tātad 12 metriem, bet attīstītājam tas neder - tas grib “uzbliezt piecstāvu kluci”. Un arī tas vēl nebūtu ļaunākais, ja ne Jūrmalas specifika: dažu simtu metru attālumā ir ne viena vien daudzstāvu ēka, kas celta kā “viesnīca” ar skaļiem saukļiem par darba vietām, tūristiem un tā tālāk. Rezultātā “viesnīcas” pārtapušas ekskluzīvos apartamentos, kas tiek pārdoti kā dzīvokļi. Viss, punkts. Lai tūristi nesapņo - viesnīca ar skatu uz jūru un kaiju klaigām aiz loga viņiem nespīd, jo galu galā ir taču daudz bagātāki cilvēki, kas samaksā par visu uzreiz.