Filma kā dzīve. Saruna ar režisori Daci Pūci
Dace Pūce Foto: Jānis Škapars/TVNET
Martina Vaivode
, žurnālists
Filma kā dzīve. Saruna ar režisori Daci Pūci
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Noslēdzies darbs pie režisores un producentes Daces Pūces debijas pilnmetrāžas spēlfilmas, kas tapusi pēc rakstnieces, Literatūras gada balvas laureātes Janas Egles stāstu motīviem un nu tiek nodota skatītājiem. Tiesa gan, pašmāju kinogājējiem vēl mazliet jāpaciešas, filmas pirmizrāde plānota vien nākamā gada rudenī, taču pavisam drīz tā nonāks pie skatītājiem dažādos festivālos, sākot ar Tallinas starptautisko filmu festivālu “Melnās naktis”. 

Filma ir sociāla drāma jauniešiem, kas stāsta par desmitgadīgo Markusu, kuram jāpiemērojas jaunajai dzīvei laukos pie vecmammas, taču galvenokārt tā stāsta par bailēm uzdrošināties mīlēt un šo baiļu pārvarēšanu. “Tas ir raksturīgs mums visiem, arī es neesmu izņēmums,” saka režisore un stāsta par debijas filmu, kuras nosaukums vēl nav zināms, kinorežisora darba vīrišķību un sīpolu kārtām, ko audzējam ar gadiem.

Filmas nosaukums tiks mainīts.

Ja atradīsim kaut ko labāku.

Ja atradīsiet kaut ko labāku?

Esmu jau saaugusi ar šo nosaukumu, neko citu tā vietā iedomāties nevaru. Pēc filmas pirmās montāžas Kristele uzaicināja Sergeju Timoninu noskatīties filmu. Viņš teica, ka viņš gribētu, lai vairāk skatītāju to redz, bet ir viens “bet”... Es viņam prasu – kāds? Viņš turpina, ka vienīgais, kas nav labi, tas ir nosaukums. Es saku – ak tā? Tas ir līdzīgi kā iedot bērnam vārdu un pateikt – foršs bērns, bet vārds nav labs. "Bedre", protams, asociējas ar kaut ko depresīvu, bet man patīk, ka šim vārdam ir šīs divas nozīmes. Katrā ziņā, ja nekas labāks neatradīsies, tad paliksim pie bedres.

Tēmas
Uz augšu