Divdesmit cilvēku lielo grupiņu, kas Erevānā ir ielidojusi ar Vīnes reisu, sagaida vīrs baltā halātā un pret atbraucējiem pavērsta termālā kamera, kas pa gabalu atpazīst ar drudzi saslimušos.
Atbraucēji stāv rindās pie galdiem, pie kuriem sēž vēl citi lidostas darbinieki baltos halātos, un aizpilda Covid-19 anketas. Vīrusa epidēmija ir skārusi arī šo mazo Kaukāza valsti un, kā tuvākajās dienās vairākkārt dzirdēšu no vietējiem armēņiem, 2020. gads Armēnijai ir atnesis ne tikai Covid-19 epidēmiju, bet arī karu Kalnu Karabahā.
Robežsargam nepatīk Turcijas zīmogs manā pasē, tāpēc ar vēl kādu spānieti, kurai pasē arī ir nepareizais zīmogs, tiekam vesti uz priekšnieka kabinetu. Robežsargs ar priekšnieku abi ir noguruši karavīri, turklāt priekšnieks ir bez maskas, kas uz tikko redzēto nopietno aizsardzības pasākumu fona izskatās vairāk nekā dīvaini. Viņš nepārtraukti šņaukājas un, šķirstīdams mūsu pases, skaļi nošķaudās. Pār spānietes masku uz mani izbīlī paskatās brūnas acis.
Mūsu pases dati un paskaidrojumi par Turcijas apmeklējuma iemesliem tiek nosūtīti vēl kādam citam priekšniekam, un, kamēr gaidām atbildi, abi robežsargi velk ārā telefonus un rāda fotogrāfijas no dienesta Kalnu Karabahā, no kurienes abi ir atgriezušies vien pirms divām dienām. Bildēs ir redzamas ar Azerbaidžānas droniem sašautas degošas mašīnas, bildes no ierakumiem.
