Eiropai pastāv risks iegūt vēl vienu "zudušo paaudzi" (7)

Pirms desmit gadiem globālā finanšu krīze atstāja dziļas rētas jauniešu nodarbinātībā – tika iznīcinātas labas iespējas un palielinājās bezdarbs. Tagad, Covid-19 izraisītās krīzes laikā var notikt tas pats, un liela daļa jauniešu vecumā līdz 25 gadiem var ilgstoši palikt bez darba. Neviens no līderiem Eiropas lielajās valstīs – Francijā, Itālijā vai Spānijā, ne arī Eiropas Komisijā nav noteicis kā prioritāti cīņu pret bezdarbu tieši jauniešu vidū. Augstākajā politiskajā līmenī par to ir jārunā, pretējā gadījumā Eiropa var saskarties ar jaunu “zudušo paaudzi”, līdz ar to – nepieciešams strādāt pie jaunas darba politikas.

Finanšu krīzes laikā ASV pirms desmit gadiem jauniešu bezdarbs palielinājās no 10% līdz 19%, savukārt Eiropas Savienībā – no 16% līdz 26%. Pirmskrīzes līmeni, kāds bija 2008. gada vasarā, Eiropas Savienība sasniedza vien desmit gadus vēlāk – 2018. gadā. Tas gan ir Eiropas Savienības vidējais rādītājs, jo tādās valstīs kā Spānija, Grieķija un Itālija jauniešu bezdarbs vēl 2019. gadā nebija atguvis pirmskrīzes rādītājus.

“Covid-19 krīze dod vēl vienu smagu triecienu jauniešu nodarbinātībai, un šajā gadījumā atgūšanās notiks ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Piemēram, ASV jauniešu bezdarbs bija divreiz lielāks, nekā tas bija pagājušā gada vasarā. Eiropā bezdarbs jauniešu vidū ir palielinājies mazākā tempā, taču tāpat tas pārsniedz 15%,” saka domnīcas “Bruegel” direktors Gintrams Volfs.

Tas, kas ir vairāk satraucoši – arvien vairāk jauniešu neredz iespējas atrast darbu, tieši tādēļ viņi pārtrauc darba meklējumus. Tādās valstīs kā Spānija un Horvātija tas ir ļoti izteikti, jo Spānijā bez darba ir teju 40% jauniešu līdz 25 gadu vecumam, bet Horvātijā – 24%. Lielbritānijā šis rādītājs ir zemāks – tur bez darba ir 14% jauniešu. Eiropā ar otro karantīnas vilni pastāv risks, ka šie skaitļi tikai turpinās pieaugt.

Ko nozīmē jauniešu bezdarbs? Tas ir smags trieciens nodarbinātībai ilgtermiņā. Cilvēki, kas ilgstoši ir bez darba, savas dzīves laikā nopelna mazāk naudas. Jaunie bezdarbnieki daudz pesimistiskāk raugās uz savām nākotnes iespējām, un viņi ilgāk dzīvo savu vecāku mājās. Līdz ar to – daudz vēlāk sāk (ja sāk) veidot savas ģimenes un pamet vecāku mājas ap 30 gadu vecumu. Tādēļ nav pārsteigums, ka spāņu un itāļu vidū liela problēma ir demogrāfiskā situācija, jo jauno vecāku (līdz 30 gadu vecumam) skaits kļūst arvien mazāks.

“Īsumā sakot, Eiropa nevar atļauties atkal aizmirst par savu jaunatni. Eiropas institūcijām ir jādara viss iespējamais, lai novērstu jaunas zudušās paaudzes rašanos,

un politikas veidotājiem gan nacionālā, gan Eiropas līmenī ir jādara viss iespējamais, lai aizsargātu cilvēkus šajā vecuma grupā,” norāda Volfs.

Pirmā galvenā prioritāte būtu noteikt Eiropas makroekonomisko politiku tā, lai tur būtu atrunāti arī jauniešu nodarbinātības jautājumi. Viens no iemesliem, kādēļ jauniešu nodarbinātība pēc finanšu krīzes atguvās tik lēni, bija recesijas periods starp 2011. un 2013. gadu. Tajā laikā fiskālā un monetārā politika faktiski smacēja iespējas ekonomikai augt.

Atbildot uz Covid-19 krīzes radītajām sekām, Eiropas politiķi nav pieļāvuši vecās kļūdas un ir snieguši dāsnu fiskālo un monetāro atbalstu. Lai ekonomika spētu ātri atgūties, fiskālajai politikai būs jāpaliek esošajā līmenī vēl 2022. un 2023. gadā.

“Otrkārt, politikas veidotājiem ir jāveido mērķētas atbalsta programmas, kas ļautu algot un saglabāt jaunos darbiniekus. Eiropas Komisija ir solījusi 22 miljardus eiro no ekonomikas atkopšanās fonda piešķirt jauniešu nodarbinātības jautājumiem. Tomēr šāds finansējums vismaz trīs miljoniem jauno bezdarbnieku būs nepietiekams.

Tieši tāpēc šie jautājumi ir jārisina katrai valstij arī nacionālā līmenī, iespējams, pārskatot savus budžetus un sniedzot lielāku atbalstu jauniešiem, kā arī radot viņiem jaunas darba vietas,” saka Volfs.

Trešais aspekts, kam jāpievērš uzmanība, – pirms desmit gadiem, neraugoties uz solījumiem sniegt pietiekamu finansējumu izglītībai, investīcijām, ģimenēm un citām nozarēm, tas tika samazināts, un no tā cieta jaunieši.

“Tagad ir jābūt citādāk. Skolu slēgšana nozīmē, ka kāda daļa skolēnu ir palikuši bez iespējas mācīties, un tas nākotnē ietekmēs viņu pozīciju darba tirgū. Skolēnu ģimenēs, kur izglītības līmenis nav augsts, pastāv risks nākotnē saskarties ar nevienlīdzību un pat diskrimināciju. Šodien redzam, ka daudzas Eiropas valstis maksā augstu cenu par savu pasīvo taktiku digitalizācijas procesos. Piemēram, daudzas Vācijas skolas pat pēc pusgada nav spējušas ieviest patiesi ērtu un normālu attālinātās mācīšanās procesu,” norāda Volfs.

Tiek norādīts, ka valstu parādu palielināšana ļauj pasargāt uzņēmumus no bankrota un saglabāt ekonomiskās struktūras. Tomēr, ja Eiropa nākotnē vēlas saglabāt savu konkurētspēju, tai ir nepieciešams vairāk investēt nākotnes ekonomikā.

“Nav labākas investīcijas, kā investēt Eiropas jauniešos, kas šīs pandēmijas dēļ ilgtermiņā cietīs vissmagāk. Tāpēc viņiem ir jāsniedz palīdzīga roka jau tagad,” noslēdz Volfs.