Drūmā un melanholijas smacētā rudens vakarā es uz muguras gulēju kādā "stūra mājas" pagraba kameras dzelzs gultā un prātoju: kas ir brīvība? Tumsa visapkārt, bailīgi, bet tad ieraudzīju lampu kupolu aprises un atminējos - tur taču tumsas nebija, nē, tur bija vien mokoši spilgta gaisma.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Izeju no pratināšanas telpas un eju uz kameru. Esmu privileģēts – varu izvēlēties, kurā kamerā gribu sēdēt. Iegriežos šaurā, kur atrodas divas dzelzs gultas, atguļos tālākajā. Nav ne jausmas, kāpēc es tā daru, bet sajūta ir visai baisa. Klusums, tumsa, ož pēc pagraba, ārā pakšķina lietus. Iedomājos, ka es šeit guļu un zinu, ka ir viss. Beigas klāt, mokas klāt. Neziņa. Varbūt nošaus, varbūt kaut kur aizvedīs. Nezinu. Uz mājām jau nu tiešām nelaidīs.