Ar protestiem piketā pie Saeimas nama nesen pulcējās mākslinieki un uzņēmēji, kas iebilda pret paredzētajām nodokļu izmaiņām. Lozungs „Ko nenobeidz Covid, to nobeidz valdība“ un svilpieni vērsās pret varas stratēģiju pandēmijas apstākļos. Protams, pūļa niknumu izmantoja opozīcijas partija - stāvot fonā un krājot sev pūļa labvēlību nākamo vēlēšanu priekšvakarā. Taču situācija ir saspringta. Apjomīgu demonstrāciju Vecrīgā šobrīd nav (jo pandēmijas likums ierobežo protestētāju skaitu), taču publisko noskaņojumu tīmeklis demonstrē nepārprotami. Pāris dienas agrāk protestēja citu pašlaik „aizliegto profesiju“ cilvēki, kas galvenokārt bija sievietes un mammas. Paralēli šiem nemieriem kūsāja kaislības sociālajos medijos par deputātu atteikšanos paskaidrot savu lēmumu neiesaldēt augstāko amatpersonu algas tagad, kad vairumam jāmēģina izdzīvot slimības un samazinātu ienākumu situācijā. Kāpēc mūsu ievēlētie politiķi atļaujas būt ignoranti krīzes apstākļos? Vai to var izskaidrot ar „Lukašenko sindromu“, kad vara ļaunprātīgi izmanto aizlieguma apstākļus, kuros pūlis nedrīkst iet ielās un demonstrēt? Pa kluso izbīdot cauri sev un savējiem lielākas algas? Vai tas, ko novērojam, ir varas aklums, vai tomēr rīcība – kampjam, kamēr varam? Formāli var atrunāties dažādi, taču neglīti tas ir. Novērotais ir izaicinoši nekautrīga varas jeb valsts administrācijas provokācija pret nodokļu maksātājiem. Tas nozīmē, ka nemieru rudens 2020 ir iestājies un cilvēki vēlas protestēt. Ko šis laiks mums visiem atnesīs?
