Mazais trakokrekls ir analogs tam, kādu sešdesmitajos gados darba terapijā šuva Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas klienti. Tolaik gan viņus mīļvārdiņā “klients” nesauca. Parasti tie bija līdz baltajām pelītēm, vāverītēm un citiem mošķiem aizdzīvojušies padomju pilsoņi. Un kas tur ko neaizdzīvoties, ņemot vērā noturīgās dzeršanas tradīcijas padomju valstī. Pret pļēguriem kolektīvos izturējās iecietīgi, jo visiem bija skaidrs, ka bez zaļā pūķa atbalsta padomju transformētajā realitātē ilgi neizvilksi.