Zvēru kapiņi: paldies, ka jūs bijāt, mūsu mazie brāļi

Man mājās ir kaķis – baiss razbainieks un rīma. Suns arī man ir – gatavais mieramika un rīma. Vēl es vienmēr esmu sapņojis par papagaili vai mazu sivēnu, tomēr drūmākā manas personības allaž ir gribējusi milzīgu zirnekli vai indīgu džungļu vardi. Ir patīkami tā dzīvot un strādāt ar mīluļiem. Tiesa, ir viena problēma. Mīluļa mūžs, lielākoties, būs īsāks nekā tavs, tāpēc jau laicīgi ir jāgatavojas asarām, bērēm un pienācīgas piemiņas vietas ierīkošanai. Tieši tāpēc, es savam kaķim jau esmu nolūkojis pieklājīgu apbedījuma vietu Sarkandaugavā – vietā, kur viņš uzauga. Ar suni lielākas klapatas – kurpju kastē nekādi neievietosi. Jānaglo zārciņš vai kas. Jālūko tumsā kaut kur norakt. Vienas problēmas. Bet, hei, kā izrādās par to galva nemaz nav jālauza, jo Rīgas-Liepājas 2. kilometrā, meža ielokā ir plaši zvēru kapiņi, kur par noteiktu summu savam mīlulim vari izveidot pienācīgu piemiņas vietu. 

FOTO: ZVĒRU KAPIŅI NAKTĪ

Es, kā zināms, specializējos cilvēku kapos un nevairos klaiņot pa tiem stundām ilgi. Diena vai nakts, kapi ir mierpilnākā vieta, kur patverties no apkārtējiem un apdomāt kādu svarīgu lietu vai lēmumu. Par spīti tam, man nebija ne jausmas, ka arī Latvijā ir pilnīgi oficiāli zvēru kapi. Kad es par tiem uzzināju, man uzreiz prātā atausa Stīvena Kinga romāns “Zvēru kapiņi” un tā Holivudas ekranizējums. Apglabā savu mirušo kaķi tur, un tas pēc kāda laika atnāks mājās sveiks un vesels, tiesa, nedaudz odīs pēc līķa un būs kaut kāds, tā sacīt, neriktīgs. 

Lai nu kā, kopā ar pieredzējušo fotogrāfu nolēmām, ka mums ir jādodas uz turieni un jāaplūko viss pašiem. Vēlu vakarā, saprotams, tumsā. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē Stūra mājas pagrabos. Sacīts darīts, sēžamies melnā Lexus džipā, ko mums aizlienējis kāds biedrs, un dodamies tumsā. 

Zvēru kapi un negaidīts notikumu pavērsiens 

Rīgas-Liepājas šosejas 2. kilometrs. Iebraucam pa vārtiem nelielā stāvvietā. Blakus sarga būdiņa, visapkārt melna tumsa, no gaisa krīt kaut kas starp lietu un sniegu. Apdomājam rīcības plānu – iet dauzīties pie sarga būdiņas, prasīt atļauju, traucēt cilvēku, vai vienkārši soļot garām tai un doties vien kapos iekšā? Ja kas, esam atbraukuši apciemot nabaga takša Džimbo kapiņu vai garāmbraucot nolikt ziedus uz trusīša Pītera pieminekļa. Vai tas aizliegts? Skaidrs, ka nav. 

Kāpjam ārā, gaismas ne druskas. No bagāžnieka velkam ārā statīvu somas, fotoaparātu, spuldzes un vēl sazin ko. No malas izskatās, ka esam ieradušies novākt kādu palaidnīgu Duksi un slepenībā to norakt, pirms tam izspiežot no viņa atbildi, kur aprakti kauli.  

Ejam iekšā kapos. Sargs no būdas ārā nenāk. Lieliski. Ejam tālāk, pagriežamies, brienam iekšā kapos, pēkšņi, sargsuns. Nu kā tad – kārtīgs vilku aitu suns vai kāds tur. Taisni priekšā stāv. Glūn virsū, tūliņ ries. Pārbīstamies, sastingstam, nekas nenotiek. Izrādās – kapa piemineklis. Liels akmens suns. Sēž un skatās uz mums. Njā, esam zvēru kapiņos. 

Pāris soļus uz priekšu paveras neaprakstāma aina. Plaša ieleja, tumsā vietumis deg svecītes, kapa klusums, neskaitāmas lielāku un mazāku suņu un kaķu kontūras. Godīgi sakot, sajūta ir ārkārtīgi dīvaina, nedaudz baisa. It kā tu esi iegājis kādā templī, kas nav no šīs pasaules; it kā tu atrodies vietā, kur cilvēkam tikai jānoliec galva un pēc iespējas ātrāk jālasās prom; it kā tu atrodies vietā, kur guļ tie, kas visu savu dzīvi veltījuši savam cilvēkam, un nu beidzot, divkājaino būtņu netramdīti, var atpūsties citos medību laukos.  

Varbūt vainīga tumsa un iespaidīgās zvēru kapavietas, bet es sajūtu tiešām vēl nebijušu bijību pret mirušajiem. Šeit man gribas citēt Danti, kurš savu “Dievišķo komēdiju” uzsāk ar vārsmām: “Bija mūža gaita tikai pusē spēta, kad atģidos es mežā, tumsas tītā, jo taisnā taka bija pazaudēta.”  

Poētiskā, melanholijas piesātinātā garastāvoklī es klīstu un skatos. Vienam otram zvēriņam kapavietas ir tiešām greznas – granīta pieminekļi, skulptūras, apmales un pat soliņi. Mika, Džeka, Renda, Katja, Soņa, Kosmoss, Grāfs un pat Jūlijs Cēzars – tie ir tikai daži no mīluļu vārdiem, kas cirsti pieminekļos.

Kapi ir ierīkoti tādā kā ielejā, tāpēc ir iespējams uzkāpt augstāk un aplūkot tos no augšas. Neredzēti iespaidīgs skats, ko papildina iedegtās svecītes un krītošais sniegs. Kamēr es klīstu domāju par mūsu mazajiem brāļiem, par saviem mazajiem “kolēģiem”, kas gaida mani mājās, fotogrāfs zibina spuldzi, cenšas dabūt kompozīciju, kaut kādas gaismas. Pēkšņi, lejā, ielejas dibenā pa zemes ceļu lēni aizbrauc apsarga automašīna un pazūd. Turpinām rosīties tumsā, strādāt, kad apsargs atkal brauc atpakaļ. Apstājas, brīdi stāv un tad uztaurē. Klusums. Ziniet, pārbīstamies nedaudz. Apsargs atkal uztaurē, nedaudz paver automašīnas durvis un kliedz: “Afigeļi!? Vārtus taisu ciet! Netiksiet ārā!” 

Ātri savācam mantas un teciņiem vien skrienam lejā uz mašīnu. Apsargs tikmēr jau aizbraucis līdz savai būdiņai, tomēr no auto ārā nekāpj. Nomurminām atvainošanos, sakrāmējam visu bagāžniekā un braucam prom. Aiz muguras dzirdam lāstus un solījumu, ka automašīnas numurs ir iegaumēts, nākamreiz iekšā nelaidīs. Paskatāmies pulkstenī – pus deviņi. Kapus slēdz astoņos. Tātad apsargs kādu pusstundu centās izdomāt, kas mēs esam, ko mēs tur darām un kā mūs dabūt ārā no kapiem. Es viņa vietā būtu vienkārši aizslēdzis vārtus un braucis mājās. 

“Cik bildes sanāca?” es prasu meistaram, kad mēs dodamies Rīgas virzienā. “Piecas,” viņš atbild. Smejamies. Būs jābrauc vēlreiz, tiesa, varbūt šoreiz nevis ar melnu Lexus piķa melnā tumsā, bet gan ar parasto jestrākas krāsas Nissan un kapu darba laika robežās. 

Zvēru kapi – otrā diena

Pēc dažām dienām sazvanāmies ar fotogrāfu un nolemjam tajā pašā dienā doties uz kapiem vēlreiz. Automašīna cita, cepures citas un šoreiz ieradīsimies laicīgi - ap kādiem četriem, kad sāk krēslot. Satiekamies un braucam. Neliels uztraukums par to, vai mūs atkal nepadzīs, tomēr kopumā noskaņojums pozitīvs. Braucam taču uz kapiem.

Iegriežamies stāvvietā un uzreiz kāpjam ārā. Ejam iekšā kapos, cerot, ka sargs neizskries no savas būdas un neapsūdzēs mūs par kaut kādu zvēru sātana pielūgšanas rituāla veikšanu toreiz tajā naktī. Pakaļ neviens neskrien. Šoreiz, relatīvā gaismā viss ir redzams daudz labāk. Neskaitāmas, tomēr organizētas taciņas, ielejas mala, no kurienes bēgām, pretī mežs. Mums priekšā izpeld milzīga kaklasiksna – piemineklis visiem dzīvniekiem, kuri devušies uz “citiem medību laukiem”. Ejam tālāk, aiz nākamā pakalna paveras vēl neskaitāmas kapu kopiņas. Dzirdēts, ka te apglabāti pašas Laimas Vaikules mīluļi. Tikai tad saprotam, cik patiesībā plaši ir šie kapi.

Ejam tālāk, pašķiramies. Pētu pieminekļus un skulptūras. Suns vārdā Kosmoss, dzimis, miris tad un tad; mazais Ričiks, Freda un Mikiņš. “Paldies Tev...”, rakstīts uz runcīša Mikiņa pieminekļa. “Mēs Tevi atcerēsimies vienmēr, Ausainīt”, iegravēts trusīša Fricīša granīta piemineklī. “Sirdīs vienmēr tu ar mums dusi saldi”, vēstīts uz liela vilku suņa pieminekļa. Lieli un mazi akmens stāvi skulptūras, granīta mākslas darbi, grants bērumi un ziedu kalni. Svaigi nogrābts ir teju katrs otrais kaps, pie daudziem deg nesen iedegtas svecītes, bet pie citiem mirdz nopulētas metāla ēdiena bļodas, nolikti kauli, rotaļlietas. Cilvēks tiešām mīl savu Kuzju, Tontonu vai Brenci un skumst pēc tā, gluži kā skumst pēc kāda sava tuvinieka cilvēka.

Beigas

No mājām strādāju jau kopš marta. Esmu perfekti iepazinis savu mīluļu diennakts ritmu. Kaķis: gulēt iet reizē ar mums. Krāc kājgalī līdz plkst. 6:00 no rīta. Tad ceļas un lūko tā sirsnīgāk pievemt durvju ailē pa vidu. Tad iet otrā istabā krietni izkliegties. Tad nāk kāpt virsū un censties gulēt uz cilvēka galvas. Tad iet atkal izkliegties. Tad ir japakakā kārtīgi kastītē un jāiet no droša attāluma vērot guļošo saimnieku. Suns tikmēr vienkārši krāc uz grīdas, ja vien nav naktī pa kluso iekāpis gultā. Ja pamostas un pamana, ka kaķis ir pamodinājis kādu no guļošajiem, kurš nikni virina acis, tad nekavējoties ņem bumbu un steidz gulošajam klāt – met. Tad jāņem apsiekalotā bumba, jāmet un jāceļas vien augšā, jo uz miegu vairāk necerēt. Visiem jaiedod paēst, tad pusstundu jābaksta un jāglauda, jākasa un jāčubina. Nekad nejūties vientuļš, piekritīsiet.

Kā gan savam mīlulim pēc tā nāves neuzcelt greznu pieminekli šādā, lūk, zvēru kapsētā? Cik tomēr labi vēlā pavasara vakarā atnākt, piesēst un atcerēties, cik ar šo Kriksi vai Čipsi bija jautri, cik lielu siltumu viņš atnesa. Viņi tiešām ir pelnījuši. Ir pelnījuši tikt apglabāti kā mūsu mazie brāļi.