Lūsis komentē ⟩ Mēs iemācīsim tev mīlēt un aizsargāt valsti!

Jau uzreiz vēlos uzsvērt savu neitrālo pozīciju šajā jautājumā, jo, manuprāt, vienlīdz idiotiska ir gan šāda mācību priekšmeta ieviešana, gan arī argumenti pret to.

Jaunajā mācību priekšmetā paredzēts aptvert četras mācību jomas:

Lai arī daudzas no uzskaitītajām lietām šķiet ļoti jaukas un noderīgas, lielākā daļa no tām jau šobrīd daļēji vai pilnībā tiek apgūta citos mācību priekšmetos. Bet militārās sagatavotības sadaļa izklausās pēc kaut kā tāda, kas varētu interesēt vien ļoti šauru vidusskolēnu loku. Savulaik jaunieši, kurus aizrāva militārie treniņi, iestājās jaunsargos tā vietā, lai šo uzspiestu visai klasei. 

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP) ir kvēls jaunā likuma ieviešanas aizstāvis. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība atbalsta aizsardzības mācības ieviešanu skolās. Šā raksta autors savukārt ir pārliecināts, ka šāda priekšmeta ieviešana ir pašmērķīga. Militāras konfliktsituācijas laikā valsts drošībai no tā būs precīzi tikpat liela jēga kā no Pabrika kunga karatē prasmēm.

Ironiski, ka savā mājaslapā aizsardzības ministrs par aizraušanos ar karatē raksta: “Uzskatu, ka ar Austrumu cīņām var nodarboties tikai gudri cilvēki, jo tā ir ļoti intelektuāla nodarbe un viena no mākslām, kas tiek apgūta, – kā izvairīties no konfliktiem, nevis kā tajos iesaistīties.”

“Sveiki, bērni! Šodien mēs mācīsimies, kā izvairīties no konfliktiem, nevis kā tajos iesaistīties. Vispirms – visi paņemam ieročus...”

Piekritīsiet – neizklausās pārāk loģiski. 

Pretējā viedokļu frontē ir partija “Progresīvie”, kuru vārdā visskaļākos iebildumus pret aizsardzības mācību izsaka bijusī partijas “Saskaņa” aktīviste Antoņina Ņenaševa. Protams, partejisko piederību mainīšana Latvijas politikā ir tikpat ierasta kā zeķu pārvilkšana, tomēr tas dara nedaudz bažīgu. “Ar likumu esošajā redakcijā vidusskolas izglītība tiek pakļauta militarizācijas riskam,” vēstulē Valsts prezidentam Egilam Levitam raksta “Progresīvie”. 

Citi “Progresīvo” aktīvisti satraukušies vēl vairāk. “Es esmu pret obligāto militāro apmācību skolās. Bez iepriekšējas psihiatriskās pārbaudes (ko nevarētu veikt nestigmatizējošā veidā), bez jebkāda veida plāna, kā novērst radikalizāciju. Es negribu, lai ultranacionālistiski vai proputiniski grupējumi prastu apieties ar ieročiem” vai “Tiešām gribas pilsoņu karu? Būtu labāk domājuši par sabiedrības saliedēšanu”, izskan sociālajos tīklos. Pēc šādas loģikas ar skubu būtu jāpārtrauc arī ķīmijas un vēstures mācīšana skolās.

Savdabīgi, ka šādi viedokļi formulēti precīzi tāpat, kā oponenti parasti pozicionē savu nostāju viendzimuma pāru vai praida kontekstā. Ja vieniem geju draudzības gājiena ieraudzīšana sagraus latviskās vērtības, tradicionālo ģimenes modeli un aplipinās bērnus ar geju, tad otriem pieskaršanās ierocim pielipinās dombravu vai benesu, sāks pilsoņu karu, un trakie mūs apšaus. 

Un tā nu abas iesaistītās puses cenšas izdomāt viena otrai arvien absurdākus uzbraucienus. Tāpēc šajā jautājumā joprojām vēlos ieturēt neitrālu nostāju. 

Savulaik augstskolā ar labu atzīmi pabeidzu Civilās aizsardzības kursu, tagad no tā atceros precīzi neko. Pirms tam skolas laikā ar labiem panākumiem piedalījos Sarkanā Krusta pirmās palīdzības olimpiādēs. Arī šīs zināšanas ir zudušas. Gluži kā tas notiek ar jebkurām zināšanām, kuras puslīdz regulāri neizmanto ikdienā. 

Skaidrs, ka piespiedu kārtā padarīt kādu par patriotu ir tikpat lielas izredzes kā iemācīt no sirds iemīlēt Raini. Skaidrs arī, ka aizsardzības mācība, gluži kā fizika, lielākajai daļai skolēnu būs tikai vēl viens priekšmets, kuru apgūt slikti, lai pēc tam aizmirstu. 

Un vispār jau mēs dzīvojam gadsimtā, kurā valsts aizsardzībai noderīgāk būtu mācīt programmēšanu. Vai kritisko domāšanu.