Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem iznāca pirmais avangardiskā literārā žurnāla "Avots" numurs. Tajā publicēja aizliegto literatūru, trimdas autoru darbus, atmaskojošus rakstus par padomju režīmu, kā arī daudzas citas publikācijas, kas tajā laikā un situācijā lasītājiem bija sensacionālas.

ABONENTIEM ABONENTIEM

“Avots” kļuva par vienu no Trešās atmodas priekšvēstnešiem un simboliem, bet tā galveno redaktoru Aivaru Kļavi sauca skaidroties ne tikai uz Stūra māju, bet arī pie komjaunatnes Centrālās komitejas ideoloģijas sekretāra Maskavā. 

Tolaik biju pirmsskolas vecumā, tāpēc manas vienīgās atmiņas par žurnālu “Avots” ir vien padilušas apļveida kāpnes un tumša, piesmēķēta redakcija Palasta ielā Vecrīgā pašās astoņdesmito gadu beigās. Kā sīks knēvelis neapjautu, ka “Avots” spēlēs ievērojamu lomu padomju ideoloģijas graušanā, bet Aivaru vēlāk uzskatīšu par savu tēvu. 

Aivars Kļavis toreiz bija tikpat vecs, cik šobrīd es. Divas atšķirīgas paaudzes un divi grūti salīdzināmi laiki, bet viennozīmīgi – lieliska tēma tēva un dēla sarunai.

“Avots” savulaik apbrīnojami trāpīgi īstās tēmas raidīja precīzi pēc tās izslāpušas auditorijas ausīs. Kā tas izdevās tik organiski un mūsdienās pat nedaudz grūti aptverami? Pareizais laiks, pareizā vieta, pareizie cilvēki?

Mēs toreiz atradāmies unikālā un ārkārtīgi izdevīgā pozīcijā. Bija tik daudz nepateiktā, nepublicētā, noklusētā un samelotā. Bija jautājumi, par kuriem gadu desmitiem netika runāts. Tas attiecās uz pilnīgi visām dzīves jomām. Ne tikai uz politiku, sociālo sfēru, ģimeni, izglītību, ekonomiku vai vēsturi, bet arī kultūru, literatūru, spēju patstāvīgi domāt, cilvēku garīgo pasauli un pat seksu, kurš Padomju Savienībā it kā nemaz neeksistēja. Bija no vēstures izdzēsti neskaitāmi cilvēki, viņu likteņi un notikumi, izkropļota, deformēta realitāte un melos pārvērsta patiesība. 

Tēmas burtiski mētājās apkārt. Vajadzēja tikai prast ieraudzīt un atrast cilvēkus, kas spēj ar tām strādāt. Aizliegtie, nepublicētie darbi šķietami paši nonāca redakcijā. Vajadzēja vienīgi uzdrīkstēšanos, drosmi, lai celtu gaismā noklusēto un atdotu lasītājiem patiesību.

Katrā ziņā daudz kas no tolaik publicētā būtu interesants un aktuāls arī mūsdienās, bet domāju –  šodienas cilvēkam būtu grūti tos rakstus izlasīt. Tie bija gari, sīkā drukā, bez apakšvirsrakstiem, izcēlumiem. Jo bija cits laiks, cits dzīves temps, citi informācijas avoti un cita attieksme pret šo informāciju. 

Attieksme droši vien mainījās jau deviņdesmitajos, kad līdz ar neatkarības atgūšanu parādījās arī jaunas problēmas. Daudziem nebija naudas par ko pirkt pārtiku. Atceros, ka bija laiks, kad mamma strādāja kioskā, tu naktīs biji turpat ar bisi, lai viss būtu droši, bet mēs – sīkie – paši kurinājām māju. Traks laiks. 

Jā, tolaik daudz ko gribējās, bet nevarēja atļauties. Bija situācijas, kad nav ne santīma un nākamajā rītā ģimenei vienkārši nebūs ko ēst. Atceros, kādam no jums vajadzēja braukt ekskursijā – naudas nav. Rīts. Garastāvoklis draņķīgs. Pieeju pie logu un redzu uz ceļa stāv tiem laikiem lepns, tumšsarkans audi un vīrs, kurš pilnīgi noteikti dzimis kaut kur Kaukāzā. Vai es audzējot tās aitas? Toreiz tādu īpatņu bija maz. Visi no tām kratījās vaļā. Jā - saku. Viņš esot no Liepupes. Dēls piedzimis vajagot divus baraškus. Atbildu, ka jābrauc uz darbu, nepaspēšu nokaut. Kāda kaušana, neobižai, sosed! Paši kausim, pēc savām tradīcijām. Tā nu iemetām tos auneļus audi bagāžniekā un tikām pie tiem laikiem lielas naudas – 40 vai 60 latiem. Gandrīz puse algas. Morāle?      

Ja pēc naudas diži neraujies, tad nauda tevi pati atrod – tā ir mana pārliecība un pieredze. Naudu nevajag padarīt par fetišu, kuru pielūdz. Ja tu sāc pielūgt naudu, tās vienmēr būs par maz. “Man ir, bet vajag vairāk. Man ir opelis, bet vajag BMW. Man ir BMW – vajag Porche”.