Ir cilvēki, kas neiztur vientulību. Tiem gribas pievienoties komandai, bandai, klubam, sektai vai klanam un uguņošanai, kas dārd aiz loga: priecāties kopā un sildīties no tuvuma. Pašizolācija šo iespēju anulē. Ir cilvēki, kas nespēj iedziļināties zinātniskos tekstos un nesaprot, ko ārsti skaidro. Pandēmijas apstākļi šos cilvēkus paralizē. Tas nozīmē, ka šādos apstākļos (kā šodien) daudzi neiztur noteikumu spiedienu un vēlas sacelties pret piedāvātajiem apstākļiem.
Jā, šie ļaudis nevēlas akceptēt to, kas notiek. Viņi skraida pa veikaliem bez maskām un nemazgā rokas. Viņi rīko koronas ballītes un aicina katru svētdienu protestēt Daugavmalā. Pret ko protestēt? Pret savu situāciju, kas nav izturama. Pandēmijas pašizolācijas apstākļi ir nopietna psihiska trauma daudziem. Mēs zinām, kas ir klaustrofobija, bet nekas nav runāts par nemotusfobiju jeb bailēm no nedrīkstēšanas pārvietoties. Ir vesela grupa cilvēku, kas sociālajos medijos sapņo par savu nākamo ceļojumu uz ārzemēm tieši tāpat kā cietumnieki iztēlojas maltīti pasaules labākajā restorānā. Viņi jūtas apspiesti un vēlas pret ierobežojumiem protestēt. Taču reizēm notiek tā, ka neizturamā vajadzība pievienoties protestētājiem un cīnīties „par labu lietu“ faktiski aizved pretējā virzienā. – uz elli. Līdzīgi secina arī kino producente Polija Tomija, kas veidojusi skandalozo pretvakcīnu filmu ”Vaxxed”. Viņas atzīšanās ir pamanāma atmaskojošajā Zviedrijas televīzijas pētnieciskās žurnālistikas sērijā „Vakcīnu apkarotāji“ (”Vaccinkrigarna”), kuru ir vērts parādīt arī Latvijas publikai.