Liela brēka, maza vilna jeb Trampa paradokss
Čikāgas Universitātes profesora viedoklis

FOTO: ANDREW CABALLERO-REYNOLDS

Kamēr ASV prezidenta Donalda Trampa vienīgais pilnvaru termiņš tuvojas noslēgumam, mēs varam atskatīties uz jautājumu, kas pēdējos četrus gadus nodarbinājis "meinstrīma" politikas komentētājus: vai ASV bija uz varas sagrābšanas un autoritārisma robežas?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Nekad iepriekš tik daudzi komentētāji - tai skaitā zinoši akadēmiķi, politisko aprindu darbinieki, kuri ir redzējuši visu, ciniski žurnālisti un bijušās valdības amatpersonas - nav tik nopietni bažījušies, ka ASV varētu būt uz Veimāras stila konstitucionālā kraha robežas. Tomēr, ja arī Tramps bija autokrāts, tad pagalam neefektīvs. No dusmu lēkmēm brīvajos brīžos viņš attīstīja savu politiku - lielākoties standarta republikāņu programmu -, izmantojot likumos nostiprinātās procedūras.

Tramps ir sniedzis bagātīgu materiālu grāmatām ar tādiem nosaukumiem kā "Tauta pret demokrātiju: kāpēc mūsu brīvība ir apdraudēta un kā to izglābt", "Pārdzīvot autokrātiju" un "Trampokalipse". Jau no sākta gala viņš nepārtraukti melojis, izrādījis neslēptu apbrīnu diktatoriem, nomelnojis un draudējis ieslodzīt savus politiskos oponentus, noniecinājis tiesnešus un citas amatpersonas, demonizējis musulmaņus un ārzemniekus, zākājis žurnālistus un pastiprinājis šķelšanos rasu jautājumos. Pat tad, ja viņa retorika daļēji bija ironiska vai sagrozīta, tas nav nekāds attaisnojums.

Taču, runājot par konstitucionālajiem aspektiem, attiecībā uz Trampu vienmēr bijis vietā teiciens - liela brēka, maza vilna.