“Open” radošie centri izveidoti un darbojas vienīgi ar ziedotāju atbalstu, un pie šī principa Edijs turas jo cieši. Viņaprāt, jebkurš līdzfinansējums vai statuss uzliks saistības un rāmjus, kuru rezultātā radošās telpas zaudēs savu pievilcību jauniešu acīs. Par Edija izlolotajiem radošajiem centriem šodien stāsta radio un rāda televīzijās, taču Edija sirds nav dimanta oliņa. Viņš atzīst, ka savā dzīvē ne reizi vien sadarījis lietas, ar kurām nelepojas un kuras brīžiem vajā viņu joprojām. Taču viņš neko nenožēlo, jo bez visa sastrādātā nebūtu nonācis tur, kur atrodas patlaban. Turklāt Edijs uzskata – ja viņa negatīvā pieredze kādam jaunietim šodien var palīdzēt izvairīties no kaut kā līdzīga, tad nav jēgas nožēlot to, ko vairs nevari mainīt, bet jāskatās uz priekšu.
Kādi ir jaunieši, kas apmeklē Open radošos centrus?
Šeit nevar izvilkt “vidējo aritmētisko”. Man pat grūti noteikt vecumu. Apakša ir noteikta, sākot no 13 gadiem, bet griestus es neesmu noteicis – katrs var droši nākt.
Tas ir nepareizs uzskats, ka riska grupas jaunietis ir jaunietis no riska ģimenes.
Tā nebūt nav. Ir jaunieši no ļoti turīgām ģimenēm, bet tur ir cita lieta - vecāki ir aizņemti ar saviem biznesiem vai darbiem utt, un viņiem neatliek laika. Viņiem šķiet – no skolas nekādu sūdzību nav, skolā viss ir kārtībā, es viņam visu dodu, viņam viss ir nodrošināts... bet tajā pašā laikā kaut kā tam jaunietim pietrūkst, un tad sākas kaut kādas podu gāšanas, lai sev pievērstu uzmanību. Protams, tie pirmie podi nekādi nopietnie nav, bet, taisot kaut kādus podus, mēs paši saprotam, kādās kompānijās viņi nonāk, un tad aiziet jau nopietnākas lietas.
/nginx/o/2020/06/29/13178041t1hcebe.jpg)
