Līdz industriālajai revolūcijai, dzīvesvieta bija mūsu ligzda, cietoksnis un pils. Saimnieks būvēja dzimtas namu kā viensētu trim paaudzēm uz priekšu. Tieši šis vietas stabilitātes apstāklis lielā mērā noteica, kur un kā pēcnācēji dzīvos un strādās turpmāk. Industriālā revolūcija iesakņošanos nojauca.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tā ieradās ar kompaktu pārnakšņošanas dzīvokļu piedāvājumu. Tajos bija ļoti mazas virtuves un pāris telpas naktsmieram. Kādā sarunā ar man tuvu draugu – latviešu pretošanās kustības aktīvisti un filoloģi Valentīni Lasmani, nācās noklausīties sekojošu atziņu: cilvēkam vajag bērnības istabu, tad mazītiņu dzīvoklīti un vēlāk rindu māju, kur atvasītēm spēlēties. Vēlāk notiekot atgriešanās atpakaļ mūža nogales istabā un pēc tam pēdējā dzīvesvietā, kas ir septiņi soļi Meža kapos. Skaudri, bet patiesi. Taču šobrīd Valentīnes lieliskajā shēmā notiek korekcija. Viens etaps vairs nedarbojas, jo pandēmija un darbs no mājām ir piespiedis cilvēkus - darba devējus un darba ņēmējus mainīt esošo modeli. Ja jāsāk strādāt no mājām, tad no kantoriem var atteikties un „ligzdai“ jābūt lielākai un universālākai.

Kā turpmāk dzīvosim un strādāsim?