Vai tu piekristu finansiāli nodrošinātai dzīvei apmaiņā pret personības zaudēšanu? Par tik baisu scenāriju lasāms komunikācijas speciālistes un simfoniskā metāla grupas "Oceanpath" taustiņinstrumentālistes Džeinas Šteinbergas debijas romānā "Lasītāja". 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ja tev būtu pāris teikumos jāprezentē grāmata, ko tu teiktu – par ko tā ir?

Tā ir distopiska vīzija par to, cik cilvēks var tālu aiziet, ja viņu neierobežo tehnoloģijas un to pieejamība.

Ja izdzēšam ētikas normas?

Jā. Un pārējais jau ir stāsts par sevis meklējumiem, par savu identitāti.

Kad man vaicāja komentāru par tavu grāmatu, teicu: “Nebiju domājusi, ka man varētu patikt fantastika.” Laikam šo pēc grāmatas “Lasītāja” iznākšanas dzirdi itin bieži?

Šausmīgi gribētos domāt, ka esmu radījusi to lielo lamatu, kas visus ievilina fantastikas pasaulē, bet, kā man diezgan ciniski norādīja manas grāmatas projekta vadītāja Bārbala Simsone no “Zvaigzne ABC”, varbūt man vienkārši ir izdevies labs pamudinājums. Jo tā ir bieži, ka cilvēki baidās no fantastikas, bet tad kāda iemesla dēļ saņemas un atklāj, ka fantastika ir forša. Gribētu cerēt, ka “Lasītājai” ir savs šarms. Bet varbūt tā ir īstajā vietā un laikā, lai cilvēks sev atklātu fantastiku.

Tagadējā pasaulē eksistē daudz kas, ko kādreiz varēja pieskaitīt fantastikai. Tādas “neiespējamas” lietas.

Vispār jā. Viss notiek lieliem soļiem. Kad sākās sērga, grāmata jau bija atdota redaktoriem. Sāku rakstīt ar pandēmiju saistītus stāstus. Vakar vakarā pārlasīju vienu no tiem un sapratu, ka, lai gan vēl nav pagājis pat gads, tas kaut kā tehnoloģiju ziņā jau ir novecojis. Viss notiek tik šausmīgi ātri.