Noslēpumains kaps un pārdabiska pieredze Lubānā (2)

Tikko kā no debesīm nogāzās pirmais īstais sniegs, izdomāju, ka jābrauc uz Lubānu. Nekad nebiju tur bijis. Zināju tikai Lubānas ezeru, pie kura joprojām nekad neesmu bijis. Vispār es tajā galā nekur neesmu bijis. Tā, lūk, ir – ceļo visu mūžu, kraties autobusos, vilcienos, trīci lidmašīnās, taksometros, bet, ko beigās? Beigās Lubānā vai pie Gaiziņa nekad neesi bijis. Kauns pilnīgi.  

Tā nu braucām. Atkal ar fotogrāfu, kurš vienreiz Karostā gandrīz nobildēja spokus. Šoreiz arī vieni spoki bija prātā. Bijām padzirdējuši, ka Lubānā esot apglabāts tāds un tāds ērģelnieks, kurš kaut kādā 18. gadsimtā nomiris, bet kapā nav mierīgi gulējis – kāpis pa naktīm ārā un gājis uz baznīcu ērģeles spēlēt. Pilsētnieki, saprotams, nav bijuši mierā, ka viņš nevis guļ beigts un mierīgs, bet iet baznīcā skandalēt, mūziku skaļi spēlēt. Tāpēc ērģelnieka kapam uzkrāmējuši milzu akmens plāksni. Tak neko jau nelīdzēja – ērģelnieks esot ar roku vai ko tur pārplēsis plāksni uz pusēm un tāpat gājis dārdināt ērģeļu stabules. Pilsētnieki, zināms, nebija muļķa ļaudis, tāpēc ērģelnieka kapam uzkrāmējuši vēl vienu akmens plāksni un ar dzelzs skrūvēm pieskrūvējuši to pirmajai plāksnei klāt. Tad ērģelnieks vairs nav kāpis laukā no kapa un domājams ārkārtīgi vīlies un nikns palicis savā kapā.

Plānojām sagaidīt krietnu tumsu, aplūkot vecā ērģelnieka kapu paši un tādā pašā tumsā pasēdēt Lubānas Evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcā kaut kur pie ērģelēm un varbūt sagaidīt ērģelnieka rēgu, iepazīties, aprunāties. Varbūt viņš kaut ko uzspēlētu un tā.

Te nu īsti vietā teikt milzu paldies Lubānas novada pašvaldības kultūras darba speciālistei Ilzei Krauklei, kura nepabaidījās divus bārdainus svešiniekus identiski vienādās ziemas jakās vakara krēslā ielaist pilsētas baznīcā un atstāt tur uz dažām stundām pilnīgi vienus.

Prieks par neviltoto sirsnību, uzticību un viesmīlību. Man, piemēram, Lubāna tagad ir mīļākā Latvijas pilsēta. Bet nu gan – visu no sākuma. 

Ērģelnieka kaps un kāds negaidīts notikumu pavērsiens 

Pēc aptuveni divu stundu ilga brauciena esam pie Oskara Kalpaka kapa pieminekļa. Viss apsnidzis, kluss, egļu zari salikti, izdegušas sveces. Piemineklis stāv un mēmi skatās tālumā. Ziemā kapi šķiet aizmiguši - arī Kalpaks. Par viņu citreiz. Dodamies tālāk uz Lubānu. Baznīcas iela 1 – lūk, mūsu galamērķis. Piebraucam klāt – uzkalniņā debesīs kā lāsteka iedūries iespaidīgs baznīcas tornis. No kalniņa ar ragaviņām šļūc lejā bērns, kamēr vecmāmiņa lejā skatās. Atminos, kā bērnībā arī mana baba stāvēja paugura lejā stundu vai divas un pacietīgi gaidīja, kamēr es beigšu šļūkt. Vecmāmiņu pacietība ir apbrīnojama. 

Pie baznīcas ieejas mūs sagaida jau pieminētā Ilze un laipni ieved mūs 149 gadus senajā, baronu Volfu celtajā baznīcā. Tur trīs reizes aukstāks nekā ārā, tomēr skaisti. Kam vajadzīgs siltums, ja tev priekšā episkas ērģeļu stabules, iespaidīgs altāris, plaši logi un lustra? Ir skaidrs, ka vakara krēslā tas viss izskatīsies vēl iespaidīgāk. Lielās ērģeles, diemžēl, pagaidām tehnisku iemeslu dēļ nestrādā, tomēr pieejams ir harmonijs, kura skanējums atgādina ērģeles, un, kas arī tiek izmantotas dievkalpojumos. Tiesa, es tās spēlēt neprotu. Vispār nesaprotu, kā ērģeles darbojas. Kur tas gaiss rodas, kur tas pūš, kas tie par puļķiem, pedāļiem. Sarežģīts aparāts. Nav ko grābstīties. 

Ātri izstaigājuši baznīcu dodamies atkal ārā, jo tur mūs gaida gide un, kā pieminēja Ilze, staigājoša enciklopēdija Aija Andersone. Patiesi erudīts cilvēks. Kontakts izveidojas ātri. Piemēram, 30 sekundes pēc iepazīšanās mēs jau apspriežam mīļākos Rvīna Vardes stāstus, aprunājam ar kapiem saistītās lietas un nepacietīgi brienam Lubānas Vecās kapsētas kupenās, lai beidzot es redzētu Lubānas ērģelnieka un skolmeistara Bernharda Georga Ludviga Štamma kapu. Paejam garām Svētās uguns altārim un kapličai, par ko vispār prasītos atsevišķs raksts. Ejam tālāk.

Visu gājiena laiku Aija ar Ilzi stāsta lietas; interesantas lietas; daudz ko tādu, ko tu nekad neizlasīsi vēstures grāmatās vai pat internetā. Jūtu, ka šajā braucienā būšu savācis materiālu vismaz trīs rakstiem.

Vai zināji, ka Oskara Kalpaka pieminekļa atklāšanā it kā no lidmašīnas esot svieduši vainagu, lai tas uzkristu Kalpakam taisni uz galvas? Nosvieduši gan garām, bet tāpat vareni. Kā arī – Lubānas Vecās kapsētas kapličai ir divas durvis. Vienas no tām ir mazākas. Kāpēc? Tāpēc, ka mazākās durvis bija paredzētas tiem, kuri izdarījuši pašnāvību. Vai citās kapličās arī tā ir? 

Tādu un citādu runu pavadīti beidzot nonākam pie Štamma kapa. Viss apsnidzis, sākumā jāpastrādā, jānoslauka sniega kārta. Lūk, apdrupusi akmens plāksne. Katrā pusē pa sarūsējušam dzelzs puļķim. Nezinātu, ka no šī kapa mironis reiz kāpis ārā, nepievērstu uzmanību. Tiesa, te nu sākas pigori. Lietas kļūst jokainas, draugi, patiesība miglā satinusies. Aija saka, ka visu laiku savām ekskursantu grupām stāstījusi, ka šeit, lūk, guļ ērģelnieks; bet tad, pēkšņi, laikrakstā “Lubānas Ziņas” parādījies Kārļa Doropoļska raksts, kurā autors stāsta, ka šis kaps ir tukšs. Aija, saprotams, nikna; Kārlis leģendu sabojājis. Vārds pa vārdam, beigās izrādās – patiesi, tukšs. Tur, lūk, esot apglabāta kāda vācu meitenīte, kuras ģimene ciemojusies pie Volfiem. Meitenīte saslimusi, nomirusi un apglabāta taisni šeit. Savukārt tie metāla puļķi nav nekādas vis skrūves, bet gan atliekas no eņģelīša, kas it kā atradies uz kapa. Pēc baltvāciešu repatriācijas 1939. gadā kaps tad arī izvākts, eņģelītis nozāģēts. Lūk, tev ērģelnieks. Lūk, tev zombiji un spoki.

Tomēr esiet mierīgi – stāsts vēl nav galā. Tātad, arheoloģe Ilze Loze, kas kaut kad veikusi arheoloģiskos izrakumus pie Lubānas ezera, paziņojusi, ka vecajos kapos kaut kur ir aprakts vikingu rūnakmens. Zili brīnumi. Aija saka: “Tā kā ērģelnieks man tika atņemts, tagad bērniem stāstu par vikingu rūnakmeni, kurš kaut kur te atrodas. Tagad vedu vienu grupu, staigājamies, beigās skatos – no zemes ārā rēgojas akmens stūris. Kā izrādās, bērni nejauši atkašājuši potenciālo rūnakmeni.” 

Leģenda rokā. ērģelnieka vietā tagad rūnakmens. Bērniem patīk, visi priecīgi, kašājas tālāk, beigās atkašāts viss akmens. Runākmenim līdzīgs, patiesi, saka Aija. Tomēr atkal viss sāk miglā tīties. Kāds vērīgāks cilvēks pamatīgi izpētījis akmeni secinājis, ka tas vis nav nekāds rūnakmens, jo uz tā iegravēts vārds “Anna”, bet akmens galā – dobe ziediem. Paiet laiks, izrādās, nekāda Anna vis tur nav apglabāta. Proti, rūpīgāk pētot, tīrot ar birstīti, redzams, ka tur rakstīts Štamms. Brīnumi, goda vārds. Lūk, tomēr ērģelnieks guļ arī – pāris metru no leģendā aprakstītā kapa. 

Nē, nu es pilnīgi šokā. Aija ved rādīt kapu. Viss apsnidzis. Domājam – skriesim pēc lāpstas. Kamēr domājam, Aija jau nometusies uz ceļiem un kailām rokām rok ārā kapa plāksni. Palīdzam, kašājamies, beigās esam gabalu atbrīvojuši no zemēm, lapām un sniega. Patiesi, ja stipri, stipri ieskatās, var redzēt burtu aprises. Kaut kas uz Štamma pusi ir. Žēl, ka ir ziema. Vasarā varētu veikt rūpīgāku izpēti. Nekas, atgriezīšos. 

Lai nu kā, Štamma kapu esam atraduši, leģendas esam kliedējuši un diženajai Patiesībai esam pietuvojušies. Paldies Aijai un Ilzei par stāstīto. Bez viņām mēs neko nebūtu atraduši vai uzzinājuši. Tagad mums priekšā darba pēdējā daļa – tumsas sagaidīšana baznīcā un atgriešanās pie Štamma kapa. Par spīti tam, ka leģenda izrādījās vien leģenda, baznīcā mēs tomēr sastapāmies ar īstiem spokiem. 

Kas spokojās Lubānas baznīcā? 

Esam baznīcā pilnīgi vieni. Aija aizgāja mājās, bet Ilze – uz darbu. Mūsu rīcībā uz dažām stundām ir visa baznīca. Lēnām sāk krēslot un, kamēr fotogrāfs krāmējas ap saviem aparātiem un statīviem, es apstaigāju telpas. Ilze pirms tam stāstīja, ka šī baznīca ir unikāla ar to, ka tā ir vienīgā ēka Latvijā, kurā zem viena jumta izvietotas divas baznīcas. Tas ir tā – lielā, galvenā telpa reiz bija domāta latviešu zemniekiem, kalpiem, savukārt aiz sienas esošā nelielā telpa, kurā ir ap 50 vietām, bija domāta vāciešiem, kungiem.  

Saprotams – taisnā ceļā eju uz kungu telpu. Palicis jau diezgan tumšs, apsēžos pēdējā rindā, man priekšā altāris, krāšņa vitrāža ar Jēzu. Klusums, viegli domāt. Es baznīcā parasti neeju, kristīts arī neesmu, tomēr reliģiju pazīstu. Man mājās ir kādas trīs Bībeles.

Kas vispār ir dievs? Manuprāt, tas ir mierinājums. Savukārt elle ir tad, kad nav cerības uz mierinājumu. Varenas domas nāk galvā kungu telpā. Jāiet labāk atpakaļ. 

Zemnieku telpā norisinās darbs. Fotogrāfs ņemas, lokās, tup, fotografē, zibinās ar gaismām, elš un sten. Uzkāpjam pie ērģelēm, gaismojam, pētām. Pēkšņi, aiz baznīcas loga dzirdam bērnu balsis. Kāds prasa: “Kāpēc baznīcai durvis vaļā?” Cits atbild: “Es nezinu, bet es kaut ko redzēju logā”. “Ko?” Iespiedzas meitene. “Kaut kādas gaismas”. Mēs ar fotogrāfu smejamies un pazibinām gaismas logos vēl. Kliedzieni, bēgšanas skaņa, klusums.

Izlemjam, ka iesim ārā uzsmēķēt. Ejam, veram vaļā pirmās čīkstošās baznīcas durvis, lēnām kā seni baltvācieši lienam ārā no ēkas melnās mutes. Priekšā pagalmā, desmit metru atstatumā stāv bērnu bariņš - visi līķa bālumā, sastinguši, atvērtām mutēm, gatavi bēgt. Viņi pieredz rēgus. No baznīcas ārā lien pats Štamms! Leģenda ir dzīva!

Iztraušamies ārā. Desmit sekundes ilgs klusums, līdz viens no bērniem izsaucas: “Nopietni? Tie ir cilvēki?”. Apstiprinām savu cilvēcību, pavicinot ar roku. Bērni noelšas un dodas turpināt šļūkt no kalna. Lūk, iespējams, tā veidojas leģendas un kādreiz pēc dažiem simtiem gadu klīdīs runas, ka reiz tālajā 2021. gadā, kad visā pasaulē plosījās noslēpumains vīruss, divi melni rēgi bija apsēduši Lubānas baznīcu, spīdinot gaismas un biedējot bērnus. 

FOTO: LUBĀNAS VECIE KAPI UN BAZNĪCA TUMSĀ UN GAISMĀ

Caur kapiem uz mājām 

Atstājam baznīcu Ilzes pārziņā un dodamies uz kapiem. Jau ir pavēls. Ārā melna tumsa. Kaulos jūtams nogurums. Tomēr uz kapiem ir jāaiziet vēlreiz. Jāpaspokojas arī tur un jāuzņem pārītis fotogrāfiju. Diezgan ātri atrodam dienā izkašņāto caurumu, safotografējam, droši vien pārbiedējam vēl kādu lubānieti, kas nūjo vai skrien garām kapiem, un beidzot dodamies uz mājām. Priekšā vairāk nekā divas stundas garš ceļš sniegputenī un tumsā – būs pietiekami daudz laika, lai smadzenes varētu apstrādāt šodien pieredzēto. 

Šis brauciens bija necerēti vērtīgs. Pirmkārt – pirmo reizi palaimējās būt Lubānā. Maza, bet ļoti bagāta pilsēta. Kas tikai tur nav noticis. Kādā brīdī Ilze mums arī parādīja pastāvīgo izstādi tūrisma informācijas centrā. Lubānas vārds saistīts ar daudzām dižām personībām – Kalpaks, Zābers, Pinnis un citi. Dzīvā leģenda par ērģelnieku, vēsturiski nozīmīgās baznīcas, stāsti un nostāsti. Es šeit neaprakstīju ne trešo daļu no tā, ko man pusstundas laikā pastāstīja Aija un Ilze. Ļoti īpaša pilsēta ar īpašiem cilvēkiem. Lielākais prieks, ka vēsture šeit nav pamesta novārtā. Visu cieņu.