Kā šampanieša pudeles kakliņš jaunā dienā vilina efemeru, tā mani allaž kārdina drūmas teikas, rēgi un tumsa. Tā nu šoreiz manu kāro aci piesaistīja nostāsts par Lubānas ērģelnieku, kuram reiz labpaticis kāpt ārā no sava kapa un spokoties baznīcā. Tieši tur devos arī es un pirmo reizi dzīvē sastapos ar īstiem rēgiem. Tūliņ pastāstīšu. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tikko kā no debesīm nogāzās pirmais īstais sniegs, izdomāju, ka jābrauc uz Lubānu. Nekad nebiju tur bijis. Zināju tikai Lubānas ezeru, pie kura joprojām nekad neesmu bijis. Vispār es tajā galā nekur neesmu bijis. Tā, lūk, ir – ceļo visu mūžu, kraties autobusos, vilcienos, trīci lidmašīnās, taksometros, bet, ko beigās? Beigās Lubānā vai pie Gaiziņa nekad neesi bijis. Kauns pilnīgi.  

Tā nu braucām. Atkal ar fotogrāfu, kurš vienreiz Karostā gandrīz nobildēja spokus. Šoreiz arī vieni spoki bija prātā. Bijām padzirdējuši, ka Lubānā esot apglabāts tāds un tāds ērģelnieks, kurš kaut kādā 18. gadsimtā nomiris, bet kapā nav mierīgi gulējis – kāpis pa naktīm ārā un gājis uz baznīcu ērģeles spēlēt. Pilsētnieki, saprotams, nav bijuši mierā, ka viņš nevis guļ beigts un mierīgs, bet iet baznīcā skandalēt, mūziku skaļi spēlēt. Tāpēc ērģelnieka kapam uzkrāmējuši milzu akmens plāksni. Tak neko jau nelīdzēja – ērģelnieks esot ar roku vai ko tur pārplēsis plāksni uz pusēm un tāpat gājis dārdināt ērģeļu stabules. Pilsētnieki, zināms, nebija muļķa ļaudis, tāpēc ērģelnieka kapam uzkrāmējuši vēl vienu akmens plāksni un ar dzelzs skrūvēm pieskrūvējuši to pirmajai plāksnei klāt. Tad ērģelnieks vairs nav kāpis laukā no kapa un domājams ārkārtīgi vīlies un nikns palicis savā kapā.