Lieliski izprotu konservatīvi noskaņotu cilvēku naidu pret pārmaiņām. Piemēram, vakar pieķēru sevi burkšķam par uz ielas ieraudzītu jaunieti, kurš pa sniegu brida zemos apavos un plikām potītēm, jo bikses stilīgi uzlocītas uz augšu. Tomēr labprāt saprastu un precizētu, kurš tieši ir tas mirklis, kurš tiek pieņemts par konservatīvisma pamatpunktu

ABONENTIEM ABONENTIEM

Konservatīvisms: tieksme uz ko novecojušu, cenšanās saglabāt, atjaunot ko novecojušu; naidīgums pret jauno, progresīvo (Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.).

Šķiet, ka lielākā daļa Latvijas konservatīvo ļaužu par pašu labāko pamatu pieņēmuši pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigas, kad valsti vadīja homoseksuāls diktators. Tolaik plauka un zēla ekonomika, bija brangs bekona eksports un sievietes pelnīja uz pusi mazāk nekā vīrieši (kvalificēts darbinieks pilsētā vidēji pelnīja 179 latus mēnesī, bet sievietes – 90 latus). Skaidrs, ka sievietei jāgatavo ēst un jādzemdē dēli, nevis jāstrādā. 

Tiktāl viss ir saprotams un loģisks – nostalģija pēc nepiedzīvotiem laikiem, kuros it kā esot gājis labāk, lai arī utopiska, tomēr viegli izskaidrojama. Kas nav skaidrs – kādi tieši ir principi, pēc kuriem selektīvi tiek atlasīts, kuras ulmaņlaiku paražas atbilst konservatīvajām vērtībām un dzīvesstilam? Un kuras savukārt tomēr var ignorēt, nedaudz pieverot acis uz tiem progresīvajiem labumiem, kurus gribas baudīt?