Lūsis komentē ⟩ Konservatīvo rezervāti (5)

Šķiet, ka lielākā daļa Latvijas konservatīvo ļaužu par pašu labāko pamatu pieņēmuši pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigas, kad valsti vadīja homoseksuāls diktators. Tolaik plauka un zēla ekonomika, bija brangs bekona eksports un sievietes pelnīja uz pusi mazāk nekā vīrieši (kvalificēts darbinieks pilsētā vidēji pelnīja 179 latus mēnesī, bet sievietes – 90 latus). Skaidrs, ka sievietei jāgatavo ēst un jādzemdē dēli, nevis jāstrādā. 

Tiktāl viss ir saprotams un loģisks – nostalģija pēc nepiedzīvotiem laikiem, kuros it kā esot gājis labāk, lai arī utopiska, tomēr viegli izskaidrojama. Kas nav skaidrs – kādi tieši ir principi, pēc kuriem selektīvi tiek atlasīts, kuras ulmaņlaiku paražas atbilst konservatīvajām vērtībām un dzīvesstilam? Un kuras savukārt tomēr var ignorēt, nedaudz pieverot acis uz tiem progresīvajiem labumiem, kurus gribas baudīt?

Piemēram ASV un Kanādā daudzviet joprojām dzīvo amišu kopienas. Amiši ir anabaptistu kristiešu grupa, kas vienā brīdī nolēma nepieņemt progresu un pateica – tā, veči, tālāk mēs dzīvojam precīzi tāpat kā šobrīd un vienkārši atsakāmies no jebkā, kas tiks radīts vai izgudrots pēc šī te mirkļa. Tā nu amiši joprojām turpina pieturēties pie vienkārša 19. gadsimta dzīvesveida un lielākā daļa amišu joprojām runā Reinzemes vācu valodas dialektā. Ģimenēs dzimst 6-7 bērni. Tāpat amišu likumi aizliedz viņiem lietot elektrību, telefonus, radio, automašīnas, kā arī jebkuras citas mūsdienu tehnoloģijas. 

Amišu gadījumā viss ir skaidrs – viņi neliekuļojot ir iekosnervatīvējuši sevi laika kapsulā, kuru pieņēmuši par pašu labāko un pareizāko. Rodas pavisam loģisks jautājums – kā tas nākas, ka pašmāju konservatīvie pret progresīvajām idejām iebilst, izmantojot tehniku, kuras pamatus ielika Alans Tjūrings vēl pēc autoritārā Ulmaņa režīma?

Latvietis, atgūlies IKEA dīvānā, paralēli ķīniešu TV pults spaidīšanai glāsta Korejā ražoto viedtālruni, lai internetā pasūtītu indiešu ēdienus, un, siekalām šķīstot pār lūpu, kliedz, ka liberālais kultūrmarksisms apdraud Latvijas pastāvēšanu.

Pēc tam pieiet pie datora, lai ar pārdomām par pretīgajiem progresīvo ideju piekritējiem dalītos savā amerikāņu sociālā tīkla profilā. Un savā rīcībā saskata precīzi nekādu dubultmorāli.

Man gribētos, lai latviešu konservatīvie ir vairāk kā amiši. Ja reiz konservatīvi, tad līdz elkonim. Sakāt, ulmaņlaiki bija pats labākais laiks? Nu tad tur arī apstājamies un dzīvojam. Vadonība. Vienība. Nacionālisms. Bez jebkādām demokrātijas iezīmēm. 

Beidzot tiktu ierobežota žurnālistu patvaļa, ieviešot iekšējo cenzūru un aizklapējot nevēlamos laikrakstus. Būtu vadoņa kults un slavējoši pasākumi (spriežot pēc ievirzēm un publiskās retorikas, mēs visi lieliski zinām, kurš šobrīd cenšas pretendēt uz vadoņa statusu). Un mēs lēnā garā un neizbēgami tuvotos pievienošanai mūsu austrumu draugu lielvalstij. Un, protams, kas pats svarīgākais – nedrīkstētu lietot pilnīgi nekādas ierīces vai tehnoloģijas, kas radītas pēc 1940. gada. Skaisti!

Tā kā šāds te – godīgs – konservatīvisms nez vai iegūtu ļoti plašu popularitāti, paši patiesākie konservatīvisma piekritēji, gluži kā amiši, neviena netraucēti varētu dzīvot noslēgtās kopienās. Teiksim – Brīvdabas muzejā (kuru varētu pārsaukt par “Iesalnieka ķēniņzemi”) vai viensētās Latgalē. Bet visi pārējie, kas neiebilst pret progresu, varētu uz šīm kopienām braukt ekskursijās un skatīties, kā jādzīvo pareizi. 

Draugi – nebūsim liekuļi.