Ir 1991. gada janvāra nakts, Rīga. Cilvēku pilsētas centrā tik daudz, ka šķiet, vai puse Latvijas te ieradusies uz kādiem dīvainiem, sirreāliem svētkiem. Kā putni nakts melnumā viņi salipuši ap ugunskuriem, kas kā liesmojoši bišu stropi izlikti centrālajās ielās un izgaismo steigā radītus krāvumus – truli pelēkus neaptēstus betona bluķus, smilšu maisus, turpat kravas auto, traktori un viss, kas kaut cik stutējas kopā. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

“Skrienam, mums tieši to vajag!” – nabaga operatoru izrāvusi vienā kreklā pa tumsu, tieku līdz Bastejkalna konditorejas namiņam un… pēkšņi attopos ar seju dubļos. Pie zemes piespiedis un man virsū uzgūlies nepazīstams tēvainis, kurš turklāt ausī nikni šņāc: “Dura, kur lien, tās ir trasējošās lodes, esmu dienējis Afganistānā.”