Pirms apmēram mēneša vienu Latvijas sabiedrības daļu sašūpoja Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-33-01 par atvaļinājumu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu. Toreiz tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova akcentēja cilvēka cieņas un iecietības nozīmi cilvēka pamattiesību īstenošanā un zināmā mērā taisnojas, kāpēc prasība ir apmierināta. Manuprāt, ir labi, ja dzimst bērni un kāds vēlas par tiem rūpēties pats. Ja nebūs šādu cilvēku, tad nevarēsim iznīcināt bērnunamus, kur mazuļus pamet valsts apgādībā un pēc tam adoptē projām uz ārzemēm. Paviršam vērotājam, protams, nav skaidrs, kāpēc tiesnese taisnojas.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Savādi, ka vecāku prasība var tā satraukt sabiedrību, jo tā turpina viļņoties sašutumā tik ļoti, ka pat parlaments šīs prasības dēļ ir gatavs mainīt konstitūciju! Vecāki vēlas atvaļinājumu, un kas šajā vēlmē tik uzbudinošs pārējiem? Lieliski, ka jauni cilvēki laiž pasaulē bērnus. Vai ne tā? Protams, vecākiem pienākas atvaļinājums! Protams, pienākas. Tie, kas lasīs bibliotēkā šo rakstu pēc 20-25 gadiem, neko nesapratīs, ja līdzās problēmai bibliotekāre nepieliks orientējošus signālvārdus: homofobija, naids pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem, aizspriedumi Latvijā, baznīcu spiediens, diskriminācija, politisks populisms, tumsonība.

Tātad divas sievietes, kas mīl viena otru, vēlas rūpēties par jaundzimušo mazuli. Mums, pārējiem, viņas par to vajadzētu apsveikt un atbalstīt. Jau tā dzimst tik maz bērnu. Taču nē. Baznīcas un zināmas sabiedrības daļas pārliecība ir tā, ka divas sievietes nedrīkst dzīvot kopā un auklēt mazuli, jo viņas neatbilst tradicionālas ģimenes modelim. Tātad ir modeļi un mums dzīves laikā tiem jāpiemērojas? Proti – tikai un vienīgi vīrietis un sieviete ir labākā savienība ģimenei un seksam.