ASV prezidenta Donalda Trampa sponsorētais janvāra uzbrukums Kapitolijam Vašingtonā šodien šķiet nožēlojams un savāds. Nebīstams. Taču nereti šādi inscenēti iebrukumi beidzas traģiski. Tieši šādā veidā valdības nereti tiek gāztas: izmantojot straujas, negaidītas operācijas. Liekot akcentu uz neapmierinātu, organizētu indivīdu grautiņu iniciatīvu. Vēstures notikumu apskati liecina, ka nekad iepriekš nav iespējams pateikt, cik reālus rezultātus šāds apvērsums dos idejas iniciatoriem. Apskatīsim dažus no tiem.
Minhenes apvērsuma improvizācija Vašingtonā
1923.gada novembrī alus pagrabā tiek plānots valsts apvērsums jeb „Hitlera alus pučs“. Vācija ir sakauta, to satricinājusi smaga politiska un ekonomiska krīze. Reinas – Rūras reģionā siro okupanti, un inflācija kopā ar streikiem tiecas saraustīt valsti gabalu gabalos. Šajā brīdī Ādolfs Hitlers un viņa nacistu „čomaki“ nolemj sākt valsts apvērsumu Bavārijā. Iedvesmu šādam pasākumam devis Mustafas Kemala Ataturka vadītais apvērsums Turcijā un Benito Musolīni veiksmīgā varas pārņemšana Itālijā. Kas bija šo akciju spēks? Tika izmantotas ļoti masveidīgas tautas demonstrācijas, lai sagrautu esošo varas struktūru un radītu iespaidu, ka „visa tauta“ vēlas varas nomaiņu. Tātad – jo vairāk cilvēku piedalās demonstrācijā, jo lielāks efekts tiek radīts publiskajā telpā, ka „tauta tā grib“. 8. novembrī tūkstošiem cilvēku iziet demonstrācijā, un Hitleram it kā izdodas panākt Bavārijas valdības atkāpšanos, taču pirmais iespaids ir mānīgs. Bavārijas militārā vadība atsakās pakļauties un pieslieties nacistiem. Odeona laukumā policija atklāj uguni, un jau divas stundas vēlāk sazvērnieki ir spiesti kapitulēt. Hitlers bēg, bet viņu arestē pēc pāris dienām.
