Pianists un dejotāja pandēmijas izraisītajā krīzē: informācijas krustceles un cerība kā “plāns B”

Livču ģimene kopā ar pastarīti Redžinaldu

FOTO: No personīgā arhīva

Pianists, dejotāja, divi mazi bērni un pandēmija. Aizvadītais gads Livču ģimenei, tāpat kā tūkstošiem citu, bija kā auksta duša. Loretas Livčas-Macijevskas mikrouzņēmums - deju studija “Red Rose Lady Studio” - sešu pastāvēšanas gadu laikā nekad nav pārtraucis darbu ilgāk par četrām nedēļām, un arī tad tikai tāpēc, lai atkoptos pēc dzemdībām. Arī mūziķis Anatolijs Livča maizi pelna ar radošu darbu – viņš ir pianists, kurš izveidojis savu mikrouzņēmumu “ARmaestro”, strādā Franču licejā kā koncertmeistars, kā arī darbojas biedrībā, kas attīsta čigānu mūziku Latvijā. Abus ģimenes mikrouzņēmumus Covid-19 ierobežojumi "uzlikuši uz pauzes" vismaz uz diviem mēnešiem, apturot nozīmīgu ģimenes ieņēmumu avotu. Saruna ar šo ģimeni par 2020.gadu ir citādāka, nekā varētu gaidīt, jo viņi ir piemērs tam, ka tālredzīga plānošana un nodokļu maksāšana atmaksājas krīzes brīžos, taču citu radošo kolēģu lokā ir daudz tādu, kuriem šis laiks ir daudz smagāks. Un finansiālas nedienas nav vienīgā problēma.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kā jūs raksturotu pēdējo gadu savā profesionālajā darbībā?

Anatolijs: Pēdējais gads bija liels šoks. To var salīdzināt ar lielu lokomotīvi, kura virzās kaut kādā nesaprotamā virzienā, un tu nevari to lokomotīvi apstādināt. Tikai pateicoties savam plašajam darbības laukam, kurā esmu gan pedagogs, gan projektu vadītājs, gan mūziķis, es varu pabarot savu ģimeni. Ja es būtu tikai mūziķis, skaidrs – sēžu mājās, pasākumu nav, pulcēties nedrīkst.

Daudzi mani kolēģi paliek bez mājām, viņiem paliek tikai savs instruments, kuru viņi var nolikt plauktā kā muzeja inventāru.

Starp pirmo un otro vilni pasākumu industrija pakārtojās pulcēšanās ierobežojumiem - tad vēl bija koncerti, cilvēki sēdēja maskās... tas bija diezgan pabriesmīgi un dīvaini, bet vienalga – paldies arī par to, ka cilvēki nāca tomēr arī tajos apstākļos, kad to varēja darīt. Kad notika absolūts aizliegums pulcēties, bija vēl tādi, kas vēlējās rīkot ballītes pa kluso, un mūziķi varbūt piekrita, bet tad pēdējā brīdī cilvēki nobīstas un atsakās savas drošības pēc. Šajā lauciņā cilvēki ir diezgan disciplinēti – pulcēties nedrīkst, pasākumu nav, svinības nenotiek, mūziķi paliek bez darba.

Loreta: Man jau no oktobra vidus visas grupu nodarbības ir atceltas. Vēl bija laiks, kad varēja vadīt treniņus viens pret vienu - tad es rāvos pat astoņas stundas dienā un vadīju individuālos treniņus, un parādījās pat jaunas klientes. Protams, ar to neizdevās kompensēt kritumu uz grupu nodarbību rēķina. Decembrī visu aizliedza pavisam. Labi, ka vismaz izdevās sarunāt samazinājumu nomas maksai, bet ziemā ir grūtāk, jo jāmaksā arī par apkuri.