"Trimda - tā bija pirmā lieta, ko mēris atnesa uz mūsu ciemu," Albēra Kamī "Mērī" novēroja stāstītājs. Mēs tagad labi saprotam, ko viņš ar to domāja. Karantīnas laikā sabiedrība kļūst par burtisku "slēgto sabiedrību", kurā visi, izņemot pašu neaizstājamāko profesiju pārstāvjus, ir apstādinājuši savu dzīvi. Kad cilvēki ir izolējušies savās mājās un viņus pārņem bailes, garlaicība un paranoja, diskusijas par vīrusu un kādu iespaidu tas atstās uz nākotnes pasauli ir viena no nedaudzajām lietām, kas nav apstājusies.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Šajā jaunajā pasaulē daudzas valdības (gan labdabīgās, gan pārējās) cieši seko tam, kur mēs ejam un ar ko tiekamies, jo ir apņēmušās pasargāt mūs no pašu un līdzpilsoņu pārgalvības. Kontakti ar citiem cilvēkiem ir kļuvuši par draudu paša eksistencei. Daudzās valstīs nesankcionēta pastaiga pa parku var novest pie naudassoda vai pat cietumsoda, un negribēts fizisks kontakts ir teju vai pielīdzināms sabiedrības nodevībai.

Kā rakstīja Kamī, mēris izdzēš "katra cilvēka dzīves unikalitāti", jo liek daudz skaudrāk apjaust tās ievainojamību un bezspēcību saplānot nākotni. Tas ir tā, it kā Nāve būtu ievākusies kaimiņos. Pēc epidēmijas ikviens, kas palicis dzīvs, var sevi dēvēt par "izdzīvojušo".

Bet cik ilgi šī sērga noturēsies mūsu atmiņā? Varbūt tikai pēc dažiem gadiem mēs to atcerēsimies kā sava veida masu halucināciju, ko izraisīja "vietas trūkums, ko aizstāj laika pārpilnība", kā dzejnieks Josifs Brodskis reiz raksturoja cietumnieka likteni?