/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
Ķīnas un citu reģiona valstu straujā ekonomiskā izaugsme ne vienam vien politologam likusi pareģot, ka 21.gadsimts piederēs Āzijai. Sarunā ar Ķīnas pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktora studiju programmas politikas zinātnē vadītāju Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu meklējam atbildes uz to, kāds būtisks šķērslis gaida Ķīnas turpmāko izaugsmi, kas motivē Ķīnas rīcību starptautiskajā arēnā un ko tas nozīmē Latvijai.
Vairāk nekā 40 gadus Ķīna piedzīvojusi neparasti ilgu un strauju izaugsmi. Ik gadu tās IKP pieaug vidēji par gandrīz 10%, un vairākiem simtiem miljonu cilvēku izdevies izrauties no nabadzības. Ķīnas izaugsme un klātesamība globālajās piegāžu ķēdēs dara bažīgas pārējās pasaules lielvaras, kuras uz Ķīnu raugās kā uz negodīgu ekonomisko partneri. Bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija šo asimetriju centās risināt ar agresīvu tarifu politiku, bet Eiropas Savienība (ES) - ar nesen panākto investīciju vienošanos. RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Bērziņa-Čerenkova sarunā par plašu tematu loku iezīmē, kādu pozīciju Ķīna ieņēmusi uz pasaules politikas skatuves. Publicējam izvilkumus no sarunas.
Par "Āzijas gadsimtu" un Ķīnas izaugsmes barjeru
Sākot ar 90.gadu sākumu pēc Dena Sjaopina "Dienvidu tūres" un turpinot līdz pat 21.gadsimta pirmās desmitgades beigām, tika virzīta tēze par Ķīnas "īpašo izaugsmi", proti, ka Ķīna izaicina idejas par vaļiem, uz kuriem turas demokrātija. Ka patiesībā var arī nemaz neatvērties, ka valsts tomēr var būt ļoti spēcīgs aktors ekonomikas regulācijā, ka privatizācija nemaz arī nav nepieciešama. Atceroties mūsu 90.gadus, viens no galvenajiem pamatnosacījumiem bija tāds, ka privatizācija ir galvenais mērķis, lai atteiktos no plānveida ekonomikas domāšanas paliekām. Turpretī Ķīna līdz apmēram 2010.gadam ar lielajiem valsts uzņēmumiem šo ceļu negāja. Tika spriests, ka Ķīna ir īpaša. Taču, kad Ķīnā sākās lielas strukturālas problēmas un izaugsmes kritums, bija jāatgriežas pie tā, ka izaugsmes teorijām tomēr ir taisnība.