Nanda Milbreta savā debijas grāmatā “Kommunalka Child” stāsta Rietumu pasaulei, kā bija būt bērnam Padomju Savienībā. Kā bija dzīvot komunālajā dzīvoklī. Kā bija iet skolā, kur skolotāji klasesbiedrus apsaukā un sit pa pirkstiem. Viņas stāsti ir naturālistiski atklāti un emocionāli jaudīgi.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tēvs paguva izlasīt tavu grāmatu?

Es viņam nosūtīju grāmatu. Rakstot grāmatu, man bija bailes, ka tētis varētu nomirt. Gribēju to pabeigt, kamēr viņš vēl ir dzīvs. Pēdējā tēva bildē, kas man ir telefonā, viņš tur rokās manu grāmatu. Viņš smaida un ļoti lepojās, redzot uz tās manu vārdu un uzvārdu, kas viņam vienmēr bija svarīgs. Redzot tēvu turam rokās manu grāmatu, jutu lepnumu, jo bija sajūta, ka beidzot pievārēju savas dzīves lielākās bailes, ka beidzot stāvu tām pāri. Man bija tāds gandarījums, lai gan tajā pašā laikā arī satraukums par to, ko viņš, lasot grāmatu, par mani uzzinātu. Pašu grāmatu viņš nepaguva izlasīt, tikai to izšķirstīt, un viņam patika zīmējumi. Tāpēc grāmatu es viņam iedevu līdzi.