“Pacienti aiziet ļoti smagi. Kritiskā stāvoklī viņi elpo simtprocentīgu skābekli. Bet vienalga viņi sūdzas par elpas trūkumu, ka viņiem trūkst skābekļa... Taču vairāk mēs iedot nevaram. Vairāk par simtprocentīgo skābekli mums nav,” ar smagu nopūtu un nelielu izmisumu acīs saka Rihards Starinskis. Viņš ir Daugavpils reģionālās slimnīcas rezidents anestezioloģijā un traumatoloģijā. Covid-19 pandēmijas laikā rezidents aprūpē pacientus arī slimnīcas Plaušu slimību un tuberkulozes centrā.  

ABONENTIEM ABONENTIEM

Mediķi uz izdegšanas robežas

Ap pulksten sešiem no rīta Rihards ir pavadījis darbā jau faktiski diennakti. Pēc četrdesmit minūtēm viņam sāksies jau otrā diennakts dežūra. Viņam jāsagaida kolēģis, kas viņu nomainīs plkst. 16. Līdz tam laikam Rihards ies pacientu apgaitās, ne reizi vien novilks un uzvilks no jauna pilnu aizsargtērpu, piedalīsies sapulcē un atbildēs uz daudzajiem kolēģu zvaniem.  

Zem Riharda acīm manāmi tumši noguruma loki. Un ir skaidrs, kāpēc: nakts nebija viegla. No rīta pieci pacienti diezgan smagā stāvoklī. Viens pacients naktī nomira. 

Jau piecas minūtes pēc iepazīšanās dodamies līdzi Rihardam apgaitā. Ejot cauri steriliem un tumšiem slimnīcas gaiteņiem, sajūta mazliet kā kara laikā.