Dažāda veida ierobežojumi valstī ir spēkā teju vai gadu. Ja ir pilnīgi skaidrs, kā darbojas komandantstunda, tad ir aizliegumi, kurus izprast ir krietni vien sarežģītāk. Piemēram – tieši kuras preces un kāda velna pēc veikalos aizliegts tirgot? Nepalīdz arī frāze “diemžēl beidzies preses konferencei atvēlētais laiks” pēc katras preses konferences, kurā paredzēts iedzīvotājus iepazīstināt ar jaunumiem un tos izskaidrot.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ja atsevišķu preču tirgošanas aizlieguma idejiskā jēga ir mazināt cilvēku uzturēšanos veikalos, tad realitātē izskatās, ka panāktais efekts ir gluži pretējs. Tā vietā, lai vienkārši paņemtu nepieciešamo produktu un ietu uz kasi, cilvēki kā zombiji neizpratnē klīst starp aizliegto produktu plauktiem, cerībā atrast vismaz kaut ko, ar ko aizstāt savu iekāroto preci. 

Pats, protams, pārsvarā iepērkos attālināti, bet man nav dižas pārliecības, ka tās omes, kas šturmē lielveikalus, nojauš, kas ir internets. 

Ja vēl daudzi no “aizliegtajiem augļiem” veikalos ir tādi, bez kuriem var iztikt (Drogās, piemēram, var nopirkt matu krāsu, bet nevar matu sprādzi – kāds vispār sakars?), tad krietni vien sūdīgāk ir tad, ja mājās saplīst pods. Nu, vai izlietne. Tā nav pirmās nepieciešamības prece, tomēr bez izlietnes pārāk ilgi iztikt nevēlas neviens. 

Ja neesi kaislīgs santehnikas entuziasts, tev nebūs pārāk lielas nojausmas, kādu izlietni, kādā izmērā un ko vēl bez paša porcelāna kluča tev vajadzēs, lai to uzstādītu. Likumsakarīgi – iepirkšanās internetā šinī gadījumā ir visnotaļ nejēdzīga iespēja. Ja vien nevēlies algot pieredzējušu santehniķi, kuram pēc tam par darbu noskaitīsi gandrīz tādu pašu summu, kādu nāksies atstāt par pašu pirkumu.