Lūsis komentē ⟩ Pašmērķīgie tirgošanas aizliegumi un saplīsusī izlietne (2)

Ja atsevišķu preču tirgošanas aizlieguma idejiskā jēga ir mazināt cilvēku uzturēšanos veikalos, tad realitātē izskatās, ka panāktais efekts ir gluži pretējs. Tā vietā, lai vienkārši paņemtu nepieciešamo produktu un ietu uz kasi, cilvēki kā zombiji neizpratnē klīst starp aizliegto produktu plauktiem, cerībā atrast vismaz kaut ko, ar ko aizstāt savu iekāroto preci. 

Pats, protams, pārsvarā iepērkos attālināti, bet man nav dižas pārliecības, ka tās omes, kas šturmē lielveikalus, nojauš, kas ir internets. 

Ja vēl daudzi no “aizliegtajiem augļiem” veikalos ir tādi, bez kuriem var iztikt (Drogās, piemēram, var nopirkt matu krāsu, bet nevar matu sprādzi – kāds vispār sakars?), tad krietni vien sūdīgāk ir tad, ja mājās saplīst pods. Nu, vai izlietne. Tā nav pirmās nepieciešamības prece, tomēr bez izlietnes pārāk ilgi iztikt nevēlas neviens. 

Ja neesi kaislīgs santehnikas entuziasts, tev nebūs pārāk lielas nojausmas, kādu izlietni, kādā izmērā un ko vēl bez paša porcelāna kluča tev vajadzēs, lai to uzstādītu. Likumsakarīgi – iepirkšanās internetā šinī gadījumā ir visnotaļ nejēdzīga iespēja. Ja vien nevēlies algot pieredzējušu santehniķi, kuram pēc tam par darbu noskaitīsi gandrīz tādu pašu summu, kādu nāksies atstāt par pašu pirkumu.

Izlietni nepieminēju nejauši – precīzi šādās nedienās nesen iedzīvojās kāds mans draugs, kurš vēlējās palikt anonīms. Tāpēc saukšu viņu par Mārtiņu. 

Lūk, kas Mārtiņam bija sakāms:

“Nepārprotiet mani, esmu par ierobežojumiem, ārkārtas stāvokli, par to, lai visi vīrusu “prieki” mums beigtos ātrāk. Ar lielāko prieku no balkona vēroju komandantstundas iestāšanos, kad kāds slapstās mājās pa kupenām, aplikācijā Waze var novērot satiksmes izdzišanu, bet policijas ekipāžu brīdinājumi iedegas kā veca opeļa panelis, ja vien to izdodas piešķilt. 

Tomēr sūdi, kā tautā saka, notiek tad, kad mēs tos gaidām vismazāk. Un vienu skaistu, baltu dienu mana vannasistabas izlietne burtiski izjuka manā acu priekšā, gluži kā mūsu cerības, ka NA tic cilvēktiesībām. 

Izlietne reizē gan ir, gan nav pirmās nepieciešamības prece. Ir diezgan forši pandēmijas laikā nomazgāt rokas un darīt to regulāri. Tāpat izlietne ir savā veidā "mini Drogas" mīļotajai sievietei. Īpaši progresīvajiem izlietne reizēm ir pat pisuārs.

Tā nu sapratu, ka manējā savu dzīvi ir nokalpojusi un pati sadalījusies, lai aiztaupītu laiku un darbu laika zobam. Kā apzinīgs cilvēks – atvēru Depiņa online veikalu un pasūtīju jaunu. Ne lētu, ne dārgu, bet nu ap simtiņu jau būs. Protams, kaut kādus hermētiķus, dažus citus sīkumus. Tas tā kā būtu. 

Apmaksāju, sagaidīju apstiprinājumu un jau nākamajā dienā saņēmu e-pastu, ka pasūtījums ir sakomplektēts un varu doties to saņemt. 

Aizbraucu ar zināmu prieku un saviļņojumu, uzrādīju apstiprinājumu un nepacietīgi gaidīju savu pasūtījumu. Skatos – Depiņa neaizsniedzamo sīkumu plauktu kalnu fonā parādās savāds veidojums. Nu gluži kā donna Beiža kaila savā baltajā zirgā – tur mana teju simts eiro vērtā izlietne, plika, bez iepakojuma, bez nekādas komplektācijas brauc ratos. Parakstījos un ar savu pliko izlietni devos mājās. Gluži kā pie izlietnes apraksta nebija teikts, ka tai nenāk līdzi pat ne skrūvīte, pie puscollīgajām trubām tiešsaistes veikalā nebija pierakstīts, ka trubas otrā galā tā būs nu jau 3/4 collas. 

Neko – kam negadās. 

Nākamajā dienā kārtējo reizi braucu uz būvniecības veikalu. Šoreiz vēlējos būt krietni gudrāks. Aizbraucu, notēloju juridisku personu un izmeklējos, ko pa īstam vajag. Tā kā necik juridisks neesmu, šoreiz biju apbruņojies ar telefonu un centos sabildēt visu nepieciešamo, lai pēc tam varētu nekļūdīgi pasūtīt savas trubas un skrūves kā nākas. Protams, konsultanti palīdzēt nevarēja, jo aizņemti ar citu pasūtījumu komplektēšanu.

Tāpēc savu līko roku un tās vietas, no kurienes tās aug, dēļ pavadīju veikalā teju 2 stundas, bet visu nepieciešamo biju "nošāvis". 

Teju vai laimīgs devos mājās un ķēros pie online Depiņa, lai beidzot pasūtinātu visu, ko man kā fiziskam neveiksminiekam pandēmijā vajag jaunās izlietnes piestiprināšanai. Teju viss pasūtīts, tomēr pats galvenais online veikalā neatrodas. Proti, izlietnes stiprinājumi. Tā kā preces kodu zinu – zvans uz veikalu. Pirmajā veikalā paziņoja, ka šī prece vienkārši nav ievadīta sistēmā un to var nopirkt tikai uz vietas un tikai juridiskas personas. Otrajā veikalā tas pats. 

Trešajā jau kāds pretimnākošāks darbinieks vārdā Kaža (šķiet, ka vārds mainīts) piedāvāja variantu. Atbraukt no rīta, notēlot skarbi juridisku seju un savākt visu nepieciešamo, tad ar pasi zobos uztaisīt personificētu Depiņa karti un tad pieteikties pie Kažas personīgi. Kaža, gods kam gods, – malacis. Sabakstīja nepieciešamās preces, izprintēja lapiņu ar rēķinu. Nācās no telefona apmaksāt un sagaidīt, kad nauda iekrīt kontā, tad sagaidīt apstiprinājumu un tad – visbeidzot saņemt savu pirkumu. 

Pagājusi teju nedēļa, izlietne beidzot gozējas pie mūsu sienas un zobus iztīrīt var arī tad, ja virtuvē nav nomazgāti visi trauki. Katrā ziņā, lai cik traģikomiski tas būtu, Depiņš vismaz nedaudz cenšas. Vairāki citi būvniecības preču veikali šīs dažas skrūvītes piedāvāja atsūtīt ar “Omniva” sūtījumu ap Valentīndienu. Savā ziņā – laba dāvana mīļotajai sievietei, bet tikai ar nosacījumu, ka līdz tam laikam jau neesi izlikts no dzīvokļa ar visu savu jauno izlietni rokās.” 

Tā, lūk, gāja Mārtiņam. Ticu, ka līdzīgu stāstu ir tūkstošiem. Tā kā daudziem tā vietā, lai vienā piegājienā iegādātos visu, kas nepieciešams, uz veikalu nākas doties divas, trīs vai pat vēl vairāk reižu, rodas jautājums – vai atsevišķu preču tirgošanas aizliegumi nav katastrofāli pašmērķīgi? Un vai drūzmēšanos veikalos nebūtu prātīgāk ierobežot ar stingru apmeklētāju skaita kontrolēšanu, nevis aizliegumu tirgot, piemēram, pannas?

Būtu jauki, ja valdība ļoti rūpīgi izvērtētu šos aizliegumus. Vai vismaz nebeigtos preses konferencēm atvēlētais laiks un kādreiz izdotos tos izskaidrot un pamatot, lai pārliecinātu mani un citus, kas vienkārši nesaprot. Viss jau forši, kamēr mājās nesaplīst pods. Nu, vai izlietne.