Garīgās slimības un Covid-19: Spriedze ir daļa no ikdienas

Ofēlija: Slimība mani nedefinē

Iespējams, ka Ofēlijas vārdu būsiet dzirdējuši arī pirms šī raksta. Viņa ir viens no cilvēkiem, kuri nebaidās atklāti runāt par saviem garīgajiem traucējumiem, pat vistumšākajiem brīžiem. Kā Ofēlija stāsta par sevi: "Man ir šizoafektīvie traucējumi, un man nav kauna."

Ar drosmi, ar kādu viņa vēršas pie saviem sekotājiem sociālo mediju vietnē Twitter, Ofēlija ir kļuvusi par vienu no pazīstamākajām mentālās veselības vēstnesēm Latvijā, dodot savu artavu temata aktualizēšanai Latvijas publiskajā telpā. "Man ir ļoti spēcīga apziņa par savu personību, ko diagnozes iegūšana neizmainīja. Es ļoti apzināti mēģinu parādīt savu dzīvi bez slimības, lai cilvēki redzētu aiz tā visa."

Ofēlija cieš no šizoafektīvajiem traucējumiem, kam ir šizofrēnijai un bipolāriem traucējumiem raksturīgas izpausmes. "Visi zina par halucinācijām, paranoju, kas ir daļa no šizofrēnijas. Taču tam līdzi nāk nespēja izveidot ritmu, trauksme, panika, problēmas ar kārtību un apjukums.

Brīžos, kad sevi prezentēju, es nesaku, ka esmu Ofēlija ar šizoafektīviem traucējumiem, bet es esmu Ofēlija un man ir arī šizoafektīvi traucējumi. Tāpat kā man ir mati, acis un kājas – es nejūtos tā, ka tam būtu mani jādefinē."

Laikā, kad cilvēcīgs kontakts jāsamazina līdz minimumam, arvien lielāku lomu spēlē saziņa tiešsaistē. "Kopčati ar draugiem gan par tematiem, kas man interesē, gan mentālo veselību, rada klātbūtnes sajūtu," ļaujot iepazīties ar jauniem cilvēkiem un vismaz daļēji aizstājot ierasto tikšanos ar kolēģiem un draugiem.

"Internets lielā mērā ir izglābis manu dzīvību, tas ir iemesls, kāpēc es varēju nonākt līdz Twitter un sākt par to runāt.

13 gadu vecumā, laikā, kad sāku sevi apzināties kā cilvēku, es biju izolēta, man nebija draugu vai sociālo spēju. Es nācu no vardarbīgas ģimenes, un nebija veida, kā izbēgt no šausmām, kurās dzīvoju.