“Tā bija fizisko un garīgo robežu pārbaude.” Andris par lēcienu āliņģī no 10 metru augsta tramplīna

Sēņošana vairumam no mums šķiet pašsaprotama un veselīga aktivitāte, un taisnība vien ir — braši brienot pa mellenājiem, laužoties caur egļu biezokni vai laipojot pa purva taciņu baraviku plantācijas meklējumos, muskuļi tiešām kļūst tvirtāki, sirds sitas straujāk un arī gars top mundrāks. "Taču pamēģiniet iestāstīt cilvēkiem, ka iegremdēšanās Daugavas ūdeņos decembrī vai lēkšana āliņģī no 10 metru augsta tramplīna ir tikpat normālas aktivitātes kā bekošana. Ja kādam tas ir izdevies, tad apsveicu – lieliski! Jo man gan pagaidām nesanāk," smej Andris Veiss, kurš piešķir dzīvei asumu, ik pa laikam pārbaudot savu fizisko un garīgo spēju robežas.

Brašā vīra ziemas peldētāja karjera sākusies agrā bērnībā, kad peļķes ledus, neizturot drosminieka svaru, ir padevies, ļaujot ziemas zābakiem ieslīdēt aukstajā ūdenī līdz potītēm. Vēlāk tie jau bijuši dziļāki ūdeņi, kad ziemā, ejot pa Daugavu un sitot ar koka veseri pa ledu, lai apdullinātu un pēc tam izvilktu pa blakus izurbto caurumu kādu brangāku zivi, sanācis ielūzt ledū jau līdz padusēm.

Taču tā pa īstam ziemas peldēšanu Andris "izbaudījis" pirms 10 gadiem — tiesa gan, brīvprātīgā piespiedu kārtā, jo Nacionālo bruņoto spēku dienestā nācās piedalīties ziemas mācībās. "Viens no apmācību posmiem paredzēja arī iegremdēšanos āliņģī. Jāatzīst, ka pirmo reizi ķermenis nevar būt gatavs tādam šokam. Tiesa, drošības instruktora loģiski izprotamā un noteikti arī fizioloģiski pamatotā ievadinstruktāža nedaudz palīdzēja, bet ļoti nosacīti," pirmo ļaušanos ledainā ūdens skāvieniem atminas nu jau bijušais karavīrs.

No iesācēja līdz Pasaules čempionāta dalībniekam