Par latviešu leģionāru izdošanu Padomju Savienībai pēc Otrā pasaules kara ir dzirdējuši gandrīz visi. Tas notika ziemā, pirms 75 gadiem. Formālais iemesls dezertieru izdošanai bija sabiedroto vienošanās par to, ka vācu armijas karavīri, kas turpina bēgt, ar varu jāatgriež atpakaļ. Šo vienošanos centās ievērot arī Zviedrijas valdība, kura 1945. gada 2. jūnijā saņēma prasību no Padomju Savienības izdot bēgļus, kas dienējuši vācu armijā. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tobrīd runa bija par 2700 Vācijas pilsoņiem un vairākiem citiem karavīriem, kas bija karojuši Vācijas pusē piespiedu mobilizācijas rezultātā. Jau 15. jūnijā Zviedrijas puse atbildēja, ka atbalstīs šādu prasību, un 31. jūlijā Stokholmā, kad varu pārņēma sociāldemokrāti ar  Pēru Albīnu Hānsons (Per Albin Hansson)  premjerministra un Ēstenu Undēnu (Östen Undén) ārlietu ministra statusā, sākās gatavošanās bēgļu upurēšanai. Tieši šie divi cilvēki arī panāca, ka Padomju Savienībai izdeva baltiešu leģionārus, no kuriem vairākums bija latvieši.