Astoņdesmito gadu nogalē, kad jau bija "atrauta" vaļā robeža ar Poliju, uzzināju, ka vienai kolēģei Jēkabpilī ir paziņa, kura organizē ceļojumus. Tolaik vēl nebija ne ekskursiju biroju, ne kā tamlīdzīga – visi braucieni notika privātā kārtā. Mēs – pāris lauku skolotājas – dažādu apstākļu sakritības rezultātā pa blatu "iemaldījāmies" pilsētnieku grupā. Plānotais ceļojuma ilgums – piecas dienas. Galamērķis – maza, nekad iepriekš nedzirdēta Polijas pilsētele. Un – pats galvenais, bija paredzēta arī ekskursija pa Varšavu. Pa Varšavu, Karl!
Lai nokomplektētu grupu, jau pāris nedēļas pirms gaidāmā ceļojuma notika sapulce, kurā mums – kā jau neaptēstiem un ārzemes tikai filmās redzējušiem padomju pilsoņiem – gide apstāstīja, kā sagatavoties braucienam uz Poliju: kā uzvesties uz robežas, cik daudz naudas drīkst mainīt un ņemt līdzi. Tie vēl bija laiki, kad rubļi bija jāsamaina uz dolāriem. Kāds labvēlis mums "pa kluso" pačukstēja, ka pāri robežai varot pārvest arī lielākas naudas summas, un vēlīgi ieteica arī vairākus variantus, kā šo ķecerīgo nodomu realizēt. Protams, bija drusku bail, jo sapulcē bijām nostrostētas, lai nekādus pekstiņus uz robežas neatļaujamies, bet mēs bijām jaunas, nepieredzējušas un nodomājām – kas neriskē, tas nevinnē!
Ar vīru apspriedām vairākas variācijas, kā varētu pārvest pāri robežai lielāku naudas summu nekā atļauts. Drošākie no dzirdētajiem variantiem bija: iešūt naudu apakšbikšu staklē vai ietūcīt padomju laika higiēniskajās paketēs – tās bija gana biezas, lai, izķeksējot pildījumu, kļūtu par lielisku slēptuvi papīra banknotēm.