“Vairāk par visu man tīk gatavot ēdienu. Uzskatu, ka tas ir nevis darbs, bet gan māksla,” 1982. gadā laikrakstā “Komunisma Rīts” teju pirms 40 gadiem pauda Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāts, sabiedriskās ēdināšanas kombināta “Vefietis” pavārs un konditors Raimonds Zaķītis. Šodien Raimonds ir zināms kā pasaules līmeņa kolekcionārs. Brašais kungs, ar lepnumu izrādot 50 gadus krāto Latvijas alus etiķešu kolekciju, kas atzīta par lielāko pasaulē, kavējas atmiņās par karjeru komjaunatnē, dienestu armijā, “perestroiku”, juku laikos noplītēto biznesu un citiem savas raibās dzīves līkločiem.

ABONENTIEM ABONENTIEM

“Jāteic godīgi, ka man nebija nekāda īpašā aicinājuma kļūt par pavārmākslas lietpratēju,” teic Raimonds Zaķītis. "Pabeidzu astoto klasi, un īsti nebija izejas – māte mani audzināja viena pati. Mēs dzīvojām ļoti trūcīgos apstākļos. Skolotāja no Teikas vidusskolas nāca uz mājām un mēģināja pierunāt mani turpināt mācības vidusskolā. Tā kā man nebija tādas naudas, tad izvēlējos kļūt par konditora mācekli ēdināšanas kombinātā “Vefietis”. Svarīgākais faktors bija tas, ka kursi notika 10 minūšu gājienā no mājām, turklāt kombināts par mācekļiem ņēma arī piecpadsmitgadīgus jauniešus bez jebkādiem papildu nosacījumiem.

“Negribēju braukt uz Sibīriju lopu vagonā”

"Manā dzīvē “perestroika” sākās jau 85-tajā," atminas Raimonds. "Bija sajūta, ka visi daudzie dokumenti, kas man bija jāparaksta uz ordeņiem, apbalvojumiem un karogiem, – ka tas viss labi nebeigsies... Uzzinot, ka es taisos iet prom no darba, arodbiedrības sekretāre saķēra galvu: “Ko tu dari, dullais!? Tev taču ir tāda karjera! Tādas izaugsmes iespējas!” Es atbildēju, ka negribu kopā ar viņu braukt uz Sibīriju lopu vagonā. Tā nu mana “arodbiedrība” palika stāvam ar vaļēju muti, bet es 1985. gada rudenī savācu savus trīs bērnus un pārcēlos uz laukiem."

“Dzīvē daudz kas ir piedzīvots,” apcerīgi nosaka Raimonds. Nu jau septīto gadu viņš dzīvo Cēsu pusē – Priekuļu pagasta Jāņumuižā. “Strādāju kokapstrādē – savos solīdajos sešdesmit divos gados vadu nelielu kolektīvu palešu ražotnē. Nu ir man tas ķēriens uz vadīšanu! Tā ir kā slimība – grozies kā gribi, bet vadītāja gēns tāpat izlien laukā. Kolīdz sāku muti virināt, tā attopos uzmanības centrā,” viņš gardi smej.

“Pa dienu daudz strādāju fiziski, bet vakaros man nav cita sapņa, kā vien ar vēsu alus pudeli piesēsties pie savām etiķetēm,” par aizraušanos mūža garumā stāsta Raimonds.