Kā vienu no saviem jestrākajiem ceļojumiem padomju gados atceros braucienu uz Maskavu astoņdesmito gadu sākumā. Tas varēja būt kādus pāris gadus pēc olimpiādes (Red. – 1980. gada vasarā PSRS notika vasaras olimpiskās spēles), kad Maskavā bija sabūvētas visas glaunās viesnīcas. Mēs ar kolēģi kā tehnikuma pasniedzējas caur arodbiedrību bijām tikušas pie ceļazīmēm. Viss bija apmaksāts – gan biļetes, gan dzīvošana, gan ekskursijas. Turklāt kolhoza šoferis mūs aizgādāja līdz Krustpils stacijai, kur pa taisno no mikroautobusa “Latvija” iesēdāmies vilcienā uz Maskavu. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Galamērķī uz perona mūs sagaidīja “profsojuza” pārstāvji un nogādāja uz svaigi būvēto viesnīcu “Sportivnaja”. Tur jau bija priekšā censoņi no citām brālīgajām padomju republikām, kuriem, līdzīgi kā mums, bija palaimējies tikt pie ceļazīmēm.

Viss bija noorganizēts uz goda – turpat lejā viesnīcas vestibilā katru dienu bija iespējams pieteikties uz kādu no grupu ekskursijām pa Maskavas muzejiem un ievērojamākajām apskates vietām. Tiesa gan, mēs ar kolēģi šo piedāvājumu izmantojām vien pāris reizes, pārējo laiku veltot Padomju Savienības galvaspilsētas veikalu “ķemmēšanai”. Lieki nekavējot laiku, no vietējiem uzzinājām, kur atrodas tuvākie importa preču veikali. Mums tuvākais izrādījās “Jadraņ”, kurā varēja iegādāties PSRS pilsoņu tik ļoti iecienītās dienvidslāvu ražojuma preces. Kaut kādas lupatas sapirkāmies arī čehu bodēs, kas bija  pieejamas tikai Maskavā. Savukārt poļu veikalā mums paveicās tikt pie tolaik ļoti modīgajām smaržām “Vanda”.

Stāsts par sapuvušajiem banāniem

Zīmīgākais moments šajā braucienā bija tas, ka jau pirmajā no septiņām Maskavā pavadītajām dienām, aizejot uz tuvējo tirgu, ieraudzījām banānus. Nav iespējams aprakstīt mūsu sajūsmu, apjaušot, ka brīvi varam tikt pie vēl nekad nebaudītajiem augļiem, kurus bijām redzējušas tikai televizora ekrānā. Ziemas spelgonī izstāvot rindu, katra nopirkām trīs kilogramus banānu – tas bija maksimālais limits, ko varēja pārdot vienam pircējam.