Neērtu personu ieslodzīšana izsenis ir bijusi viena no valdnieku visplašāk pielietotajām metodēm pretestības asnu iznīdēšanā. Nesenā Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija apcietināšana un viņam piespriestais cietumsods kalpo kā atkārtots atgādinājums, ka šāda veida represijas nav zaudējušas savu aktualitāti arī mūsdienās un nedemokrātisku režīmu pretiniekiem jārēķinas, ka ieslodzījuma drauds var gaidīt aiz katra stūra. Sev nevēlamu balsu apklusināšana, iespundējot tās aiz restēm, var šķist kā ilgtspējīgs risinājums stabilitātes saglabāšanai, tomēr nereti ieslodzījuma apstākļi kļūst par visauglīgāko vidi proklamēto ideālu spējai sašūpot valdnieku tvērienu pār varas grožiem. Kā ievērojamu disidentu idejas ir spējušas izlauzties caur cietuma restēm? Un kādas mācības no viņu piemēra var smelties mūsdienu politieslodzītie? Par to – šajā KLIK rakstā.
Imperatori un kalifi, totalitāri režīmi un militāras huntas – dažādas varas struktūras cauri atšķirīgām cilvēces attīstības ērām ir lēmušas par labu savu naidnieku ieslodzīšanai, cerībā, ka aiz restēm pavadītais laiks lauzīs ne tikai apsūdzētā garu, bet spēs remdēt sabiedrības alkas pēc brīvības. Tomēr, vēsture rāda, ka šī prezumpcija, kas ir vadījusi despotu rīcības cauri gadsimtiem, nereti ir ne tikai izrādījusies maldīga, bet ir bijusi atbildīga pie daudzu šķietami nesatricināmu režīmu iziršanas vai krišanas. Noslēgtībā pavadītais laiks sniedz iespēju paustajām idejām iegūt savu autonomu veidolu, kamēr