Nekas vēl nav beidzies un tik drīz nebeigsies, tomēr gads ar pandēmiju tūliņ būs nodzīvots, un kaut kādas vīziju struktūras, domāju, ikviena galvā ir izveidojušās par to, kā dzīvot pēc tam.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Mācības, ko guvu, bija vairākas. Vispirms jau tā, ka cilvēka izbrīnam nav izmēra. Arvien kaut kas liek gluži vai noģībt, izvaidoties visās toņkārtās – kas gan to būtu varējis iedomāties! kā kaut kas tāds vispār drīkst notikt!!! Utt.

Masku iepirkumi, vakcīnu iepirkumi, politiskā medicīnas finansēšanas sistēma un politiķu bezatbildība, manipulāciju vēriens medijos (masveidīga pūļa gatavināšana) un vēl citas sabiedrībai līdz derdzīgumam zināmās parādības un notikumi komplektā ar uzskatu kariem, kad vari iedzīvoties pieresbirkā “fašists” un vienlaikus tikt maigi cenzēts caur ignorēšanu (cancel culture), – tā ir slikta diagnoze. Turklāt bezdarbs ne reizi vien cilvēces vēsturē aizslaucījis visas iepriekš minētās kaites, pielaižot uguni stihijām, dēmoniem un prastai vardarbībai.