Maza, kašķīga tautiņa pie Baltijas jūras, kas dzīvo kokos un ēd šprotes – tā, pārfrāzējot Garlību Merķeli, varētu raksturot latviešus. Bundžās, kārbās un burkās satupināto zivteļu piedāvājums veikalu plauktos ir tik plašs, ka ierindas pircējam tajā apmaldīties ir vieglāk par vieglu. Rodas loģisks jautājums — kā šprotes nonāca uz latvieša galda un iemantoja tik graujošu popularitāti? Mēs izpētījām Latvijas kulta produkta raibos vēstures līkločus un attālināti salīdzinājām 25 interneta lielveikalos nopērkamo šprotu sastāvu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Vai tiešām šprotes izgudroja latvieši? Kas jāņem vērā, pētot šī produkta etiķeti? Vai augstāka cena ir kvalitātes rādītājs? Kopā ar pārtikas tehnologu Kasparu Mačuļski un Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vadītāju Andri Vaideru sniegsim atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem par šprotu tēmu.

Iz šprotu vēstures

“Pirmie brētliņi, cik atminos, parādījās Rīgas tirgū 1880. gadā. Viņi tika no Rēveles [red. — tagad Tallina], glāžu burkās no apm. vienu stopu lielumā, no igauņu zvejniekiem ievesti un par 15—20 kapeikām par burku pārdoti. Šīs zivtiņas bija ar pipariem, sāli un lauru lapām ietaisītas, bija ļoti treknas un garšīgas, bet pie visa tā, viņas pie lielas publikas piekrišanu neatrada,” 1927. gada maija izdevumā “Latvijas Tirgotājs” vēsta spalvas meistars ar pseidonīmu Lukullus, izsmeļoši aprakstot [red. — pārnestajā tekstā saglabāts oriģinālais rakstības stils] šprotu rašanās vēsturi.

Izrādās, ka par Latvijas kulta produktu varam būt pateicīgi dāņiem Mortensenam un Danielsenam, kuri uzskatāmi par Latvijas zivrūpniecības celmlaužiem, jo šajā nozarē sākuši darboties jau ap 1885. gadu. “Cik atminos, tad tanī laikā pastāvēja tikai divas fabrikas, kuras ar šo arodu nodarbojās. Tās bija Danielsena un Mortensena konzervu iestādes. Šie divi ārzemnieki ir, tā sakot, bijuši tie pirmie celmu lauzēji mūsu zivju rūpniecības arodā. Žāvētas reņģes un brētliņi tanī laikā bez maziem izņēmumiem vietējā tirgus tūlītējai patērēšanai tika izlietoti, jo zivis, kā zināms, žāvētā veidā ilgi uzglabāt nav iespējams.”

Tieši abiem ārzemniekiem ienākusi prātā spoža doma pārstrādāt brētliņas pēc franču sardīņu parauga, tās konservējot eļļā.