Pandēmijas apstākļu radītais pārrāvums ir sašūpojis mūsu ikdienu. Pēdējā gada laikā esam bijuši spiesti dzīvot “attālinātu dzīvi” un esam pielāgojušies vairākiem citiem līdz tam neiepazītiem apstākļiem; ar lielu pārliecību varam galvot, ka daudzi no mūsu individuālajiem un kolektīvajiem paradumiem ir mainījušies uz visiem laikiem. Kā vērtēt Covid-19 iespaidā radušās izmaiņas mūsu dzīvēs un kādi ir vērtīgākie ieguvumi no pandēmijas laika mācībām? Uz sarunu par šo un citiem jautājumiem aicinājām Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekli, Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni.
Digitālā ikdiena un darbs no mājām – kā sadzīvot ar tehnoloģiju spiedienu?
Vai mums vajag atgriezties atpakaļ un izmest vēstures mēslainē visas tās prasmes, ko esam iemācījušies?
Runājot par digitalizācijas procesu ietekmi uz bērnu audzināšanu, pastāv divas leģendas – baltā un melnā. Baltā leģenda apgalvo, ka pagātnē viss bija drausmīgi slikti un nu kļūst labāk. Savukārt melnā – ka pagātnē viss bija labi un saulaini un bērni laimīgi skraidīja pa pļavu un ostīja puķītes. Skaidrs, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.
Melnās leģendas kontekstā mani izbrīna pieaugušo tendence meklēt vainīgos ārpus sevis.
“Kaut kādi mistiskie spēki sabiedrībā ir mūsu bērnus padarījuši atkarīgus no interneta.” Vai tad tomēr tie nebijām mēs paši, kas iedeva saviem bērniem to planšeti? Vai mēs paši neesam tie, kuri, gribēdami skatīties televizoru vai sēdēt sociālajos tīklos, attīsta savos bērnos noteikta veida sociālos paradumus?