Rūdolfs Blaumanis, Zenta Mauriņa, Kārlis Skalbe – šie latviešu spalvas meistari vairumam no mums kopš skolas laikiem asociējas tikai ar obligāto literatūru un bargām ģīmetnēm, kas, izvietotas gar latviešu valodas kabineta sienām, šķietami pārmetoši noraugās uz katru nepareizi ielikto komatu un nepamanīto divdabja teicienu. Laiks mūsu dižgarus iepazīt no nedaudz citas puses, jo viņi savulaik ir ne tikai rakstījuši nopietnus tekstus, bet arī ēduši, dzēruši, mīlējuši un dzīvojuši uz pilnu klapi.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Lai noskaidrotu, kādi ir bijuši leģendāro personību kulinārie paradumi, aicinājām uz sadarbību muzeju speciālistus, uzzinot lērumu interesantu faktu. Izrādās, Blaumani mūsdienās varētu dēvēt par šokoholiķi, Skalbem paticis ieraut pa graķītim citronu šņabja, bet Mauriņai ļoti garšojis rasols, kafija ar putukrējumu un desiņas. Nu, par visu pēc kārtas!

Kārļa Skalbes speķītis un leģendārais citronu šņabis

Latviešu dzejnieks, prozaiķis, politiķis un vispopulārākās latviešu literārās pasakas "Kaķīša dzirnavas" autors Kārlis Skalbe (1879–1945) bijis izslavēts gardēdis, stāsta Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule. “Viņš prata un labprāt novērtēja labu ēdienu. Ikdienā Skalbe dzīvoja Rīgā un itin bieži bija sastopams pie Otto Švarca [red. – leģendārs Rīgas restorāns], bet kopš jaunības laikiem viņam īpaši garšoja uz pannas sačurkstināts speķītis. Latvijas brīvvalsts tapšanas laikā, kad Skalbe kādu brīdi darbojās Valkā, draugi bieži devās pie Skalbes “uz speķīti”.”

Lizete Skalbe bijusi viesmīlīga saimniece. Neviens ciemiņš no Kāļa Skalbes vasaras mājas Vecpiebalgas "Saulrietiem” nav ticis projām, pirms nebija pacienāts. “Saulrietu” zivju zupas un jēra ragū Skalbju draugu lokā bija leģendām apvīti, tāpat arī ķimeņu maizītes un rīsu krēms ar ogu ķīseli.