Cilvēku dubultmorāle un pašu nespēja to saskatīt joprojām turpina iepriecināt. Tie paši, kuri iepriekš ar ovācijām salutēja Alvim Hermanim, lepni šērojot viņa Jaunā Rīgas teātra uzvedības noteikumus, tagad kliedz par to, ka ar skubu jāatceļ Samantas Tīnas Eirovīzijas dziesma.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Hermanis runāja par runas brīvību bez jebkādiem ierobežojumiem. Par to, ka teātris nav savienojams ar politkorektumu. Par to, ka ikviens var flirtēt un sākt romānu, kādās kombinācijās vien vēlas. Bet tā Samantas Tīnas dziesma... Tur klipā bučojas meitenes un redzama dragkvīna. Hurrrrr-durrrrrr!

Silti iesaku pamēģināt Hermaņa uzvedības noteikumos vārdu "teātris" aizstāt ar vārdu "mūzika" un izlasīt tos vēlreiz, domājot par Eirovīzijas dziesmu konkursu. Tagad Hermanis izklausās pēc liberāla homoseksualitātes propagandista, nevis brīvdomājoša un varonīga dramaturga, vai ne? 

Tie paši cilvēki, kuri ar putām uz lūpām kliedza, cik "atcelšanas kultūra" ir slikta, jo vārda brīvību nedrīkst ierobežot, tagad gatavi vākt parakstus, lai ierobežotu dziesmu. Jo patiesībā tā atcelšana ir slikta tikai tad, kad ir pavērsta pret tevi un taviem uzskatiņiem. 

Dubultmorāle: atšķirīgas uzvedības normas atkarībā no apstākļiem.

Bet kā tad tur īsti ir ar to Eirovīziju? Kopš 1998. gadā dziesmu konkursā uzvarēja transseksuāļu slavenība Dana International, daudzi Eirovīziju sāka dēvēt par geju konkursu. Lai arī tas ir aplami un kopš tā laika konkursā uzvarējuši vien divi LGBT pārstāvji, šis skatījums ir diezgan saprotams, jo konkursu klātienē vērojošā publika tik tiešām neizskatās pēc tradicionālo ģimenes vērtību nostiprināšanas faniem. 

Respektīvi – konservatīvajam latvietim šis dziesmu šovs pilnīgi noteikti un nepārprotami šķiet tikai un vienīgi geju tusiņš. Bet... Tad kāpēc tu to skaties, ko? Kāpēc tu klausies Eirovīzijas dziesmas? Un ko mums sūtīt uzstāties uz šo konkursu? Ivo Fominu ar "Dziesmu par laimi"? Tas nu gan toreiz bija iespaidīgi – parādījām tiem Eiropas izvirtuļiem kārtīgu trīs akordu liepājroku!