Režisora Dāvja Sīmaņa jaunā spēlfilma "Gads pirms kara" pasaules pirmizrādi šī gada februārī piedzīvoja prestižajā Roterdamas starptautiskajā kinofestivālā, kas režisoram ir bijis liels pagodinājums. Tiesa, pašmāju kinogājējiem vēl mazliet jāpaciešas līdz brīdim, kad atvērsies kinoteātri, lai skatītu filmu uz lielā ekrāna. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tā kā jums ir svarīgi skatītājā izraisīt interesi reflektēt un atrast dialogu ne tikai pagātnes, bet arī mūsdienu kontekstā, sakiet, ko filma vai galvenais tēls vēsta par mūsdienu cilvēku?

Vistiešākajā veidā, iespējams, ikviena cilvēka potenciālo apdraudētību. Mums visur apkārt ir viltus mācības. Ir jābūt un ir jāspēj būt kritiskiem gan pret sevi, gan pret pārējo pasauli. Pasaule cilvēku nepārtraukti apdraud ar meliem un mēģina ievirzīt konkrētiem cilvēkiem izdevīgā ideoloģisku priekšstatu gultnē. Manuprāt, ļoti labs piemērs ir visa šī Covid-19 noliedzēju sabiedrība. Ir skaidrs, ka, izmantojot ļoti primitīvus instrumentus – izgudrojot viltus ziņas un viltus sensacionālus faktus, ļoti daudzi, kuri nav spējīgi kritiski piedalīties šajā diskursā, viegli tiek pakļauti, un tad mēs konstatējam, ka puse no sabiedrības nav gatava vakcinēties nevis tādēļ, ka viņiem būtu kaut vismazākajā mērā objektīva informācija par vakcīnām, bet ir krituši par ļoti viegliem upuriem nedomāšanas straumei. Skaidrs, ka tiem cilvēkiem, kas to izplata, ir konkrēts nodoms – vai nu politisks, vai merkantīla interese. Viņi nav tik iracionāli kā tie, kuriem šīs idejas pārdod. Būtībā viņi ir pat ļoti pragmatiski. Tas, kas notiek šobrīd, ļoti lielā mērā atgādina to, kas notika pirms Pirmā pasaules kara – to nepasargātību, ka pastāv dažādu veidu radikālas idejas. To jau arī lielā mērā veicināja kaut kādas tā brīža ideologu piedāvātās vienkāršās versijas, kā tikt ārā un izmainīt sabiedrību.