Tālajā 2013. gadā izveidoju mikrouzņēmumu, lai legalizētu savus ārpus pamatdarba gūtos ienākumus. Nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt, ka pirms tam valsts par šo naudu neko nezināja.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pēc Mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) likuma grozījumu izziņošanas kļuva skaidrs, ka SIA vairs nebūs rentabls. Turklāt mans ārpusdarba aktivitāšu apjoms tāpat bija sarucis līdz minimumam un mikrouzņēmums jau sākotnēji bija tāds kā pagaidu variants, kurš nu sevi bija nepārprotami izsmēlis. Tāpat ir skaidrs, ka ilgtermiņā ļaut kādai uzņēmumu kopai maksāt daudz mazākus nodokļus nav pārāk godīgi pret tiem, kas maksā tos pilnā apmērā. Respektīvi – MUN savu ir nodzīvojis un pārmaiņas ir likumsakarīgas.

Tā nu grāmatvede sakārtoja visus uzņēmuma likvidācijai nepieciešamos papīrus un pērnā gada decembra sākumā iesniedza tos VID. Idejiski manam mikrouzņēmumam vajadzēja tikt likvidētam jau decembra nogalē. Marts nu jau tuvojas beigām, bet mans SIA kā tāda nezāle joprojām ir likvidācijas procesā. 

Pieņemu, ka līdzīgi manam savu norietu piedzīvo arī gūzma citu mikrouzņēmumu un VID trūkst darbinieku kapacitātes, lai tos visus likvidētu operatīvi. Tas ir pilnīgi pašsaprotami. Galvenais, lai aprīļa sākumā neprasa man iesniegt kārtējo ceturkšņa nodokļu deklarāciju, tā sakot.

Bet tas, kas mani pārsteidza, ir VID prasības pret tiem mikrouzņēmējiem, kas izvēlējās kļūt par PVN maksātājiem. Idejiski bija sajūta, ka tam jānotiek ļoti vienkārši. Proti – mikrouzņēmums ir uzkačājis muskuļus un nolēmis startēt nākamajā svara kategorijā, tāpēc Ieņēmumu dienestam vajadzētu par to priecāties un sniegt visu nepieciešamo atbalstu. Protams, tā tas notiek vienīgi manos sapņos.

Kāds mans draugs izvēlējās ar savu uzņēmumu doties tieši šajā virzienā, proti – reģistrēt uzņēmumu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāju reģistrā.