Lūsis komentē ⟩ Kā likvidēt mikrouzņēmumu un kā VID čakarē tos, kuri to nedara (3)

Pēc Mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) likuma grozījumu izziņošanas kļuva skaidrs, ka SIA vairs nebūs rentabls. Turklāt mans ārpusdarba aktivitāšu apjoms tāpat bija sarucis līdz minimumam un mikrouzņēmums jau sākotnēji bija tāds kā pagaidu variants, kurš nu sevi bija nepārprotami izsmēlis. Tāpat ir skaidrs, ka ilgtermiņā ļaut kādai uzņēmumu kopai maksāt daudz mazākus nodokļus nav pārāk godīgi pret tiem, kas maksā tos pilnā apmērā. Respektīvi – MUN savu ir nodzīvojis un pārmaiņas ir likumsakarīgas.

Tā nu grāmatvede sakārtoja visus uzņēmuma likvidācijai nepieciešamos papīrus un pērnā gada decembra sākumā iesniedza tos VID. Idejiski manam mikrouzņēmumam vajadzēja tikt likvidētam jau decembra nogalē. Marts nu jau tuvojas beigām, bet mans SIA kā tāda nezāle joprojām ir likvidācijas procesā. 

Pieņemu, ka līdzīgi manam savu norietu piedzīvo arī gūzma citu mikrouzņēmumu un VID trūkst darbinieku kapacitātes, lai tos visus likvidētu operatīvi. Tas ir pilnīgi pašsaprotami. Galvenais, lai aprīļa sākumā neprasa man iesniegt kārtējo ceturkšņa nodokļu deklarāciju, tā sakot.

Bet tas, kas mani pārsteidza, ir VID prasības pret tiem mikrouzņēmējiem, kas izvēlējās kļūt par PVN maksātājiem. Idejiski bija sajūta, ka tam jānotiek ļoti vienkārši.

Proti – mikrouzņēmums ir uzkačājis muskuļus un nolēmis startēt nākamajā svara kategorijā, tāpēc Ieņēmumu dienestam vajadzētu par to priecāties un sniegt visu nepieciešamo atbalstu. Protams, tā tas notiek vienīgi manos sapņos.

Kāds mans draugs izvēlējās ar savu uzņēmumu doties tieši šajā virzienā, proti – reģistrēt uzņēmumu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāju reģistrā. 

Pēc iesnieguma saņemšanas VID uzreiz nolēma ļoti punktuāli padarīt uzņēmēja dzīvi vienkāršāku, lūdzot precizēt:

- no kādiem līdzekļiem tiek finansēta komercdarbības attīstība (jāapliecina dokumentāri);

- kā sabiedrība nodrošinās deklarētā pamatdarbības veida darbību? Vai uzņēmums plāno iegādāties pamatlīdzekļus, kas tiks izmantoti saimnieciskajā darbībā?

- kādi izdevumi sastāda lielāko īpatsvaru komercdarbības izmaksās?

- iesniegt juridiskās adreses telpu nomas līgumu;

- sniegt informāciju par sabiedrības faktisko darbības vietu, nepieciešamības gadījumā reģistrēt struktūrvienību;

- sniegt informāciju par īpašumā esošo un nomāto pamatlīdzekļu sastāvu, ja tādu nav – sniegt paskaidrojumu, kā sabiedrība plāno nodrošināt darbu izpildi;

- iesniegt līguma ar grāmatvedības pakalpojuma sniedzēju kopiju;

- sniegt informāciju par darbiniekiem un deklarētās saimnieciskās darbības veikšanai darbiniekiem nepieciešamo kvalifikācijas dokumentu kopijas;

- līgumu vai vienošanās kopijas ar sadarbības partneriem deklarētās darbības jomā (firmas nosaukums, reģistrācijas numurs). Kā tiks atrasts darījuma partneris? Kā notiks samaksa par darījumu? Vai ar darījumu partneriem ir noslēgti līgumi vai vienošanās?

Un visbeidzot: 

- pamatot nepieciešamību reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā. 

Tā sakot – kāda velna pēc tu vispār izdomāji, ka tev to vajag? Palēkā, lai dzirdu, vai kabatās ir nauda. Nebūs te vairs nekādu MUN maksātāja muļķību. Nevarēsi radošos darbus veikt, sēžot kafejnīcā vai savā dzīvoklī, kā arī pats kārtot uzņēmuma grāmatvedību. Vēlies maksāt pilnus nodokļus – laipni lūdzam birokrātiskas dokumentu jūras pasaulē. 

Protams, VID ir tiesības visu šo informāciju pieprasīt, bet tiesības nav pienākums.

Būtu jautri, ja pēc šādas pašas loģikas pieietu arī ikdienišķākām darbībām. Piemēram, iedzīvotāju gada ienākumu deklarācijas iesniegšana šobrīd ir pārāk vienkārša, jo to principā iespējams paveikt ar pāris peles klikšķiem. Tā vietā varētu vispirms no katra iesniedzēja pieprasīt desmit dažādu dokumentu iesniegšanu, bet pēc tam aizpildīt testu ar 200 jautājumiem, kas aizņems vien četras stundas. Un beigās jāuzraksta eseja “Kāpēc es vēlos saņemt atpakaļ pārmaksātos nodokļus?”.

No vienas puses, pieredzējušus PVN maksātājus šis noteikti nepārsteigs, visi jau sen pieraduši. No otras – šī tomēr ir SIA, kas pastāv, pelna naudu un maksā nodokļus jau daudzus gadus. Tā joprojām paliks tā pati SIA, kas iepriekš, nodarbosies ar tieši to pašu. Tai saglabāsies tā pati juridiskā adrese, par kuru iepriekš nebija jāslēdz nomas līgums, un tās faktiskā darbības vieta būs precīzi turpat, kur bija visus iepriekšējos gadus. 

Tomēr ierēdniecības un papīra kalnu skatījumā rodas sajūta, ka ikkatrs jaunais vai nosacīti jaunais uzņēmējs ir potenciālais nodokļu nemaksātājs un valsts apkāsējs.

Darbības, kuras vajadzētu atbalstīt, tiek apšaubītas. Ja ir iespēja pieprasīt kādus papildu dokumentus vai izziņas, tas pilnīgi noteikti tiks principiāli izdarīts.

Un pēc tam visiem ir zili brīnumi. Kāpēc tik daudzi nemaksā nodokļus? Kāpēc daļa jauno uzņēmēju izvēlas savus uzņēmumus reģistrēt Igaunijā? Kā tad tā, kā tad tā? Pilnīga mistika.