“Putru vārīt proti?” jautā ziepnieks Andris Romanovskis. Protu. “Nu tad ziepes arī pratīsi,” viņš nosaka. “Ko vajag? Ūdeni, taukus, ziepjuzāles un vārītāja mīlestību.” Šajā dīvainajā laikā Romanovsku ģimene atgriezusies pie rūpala, kas to vienreiz jau paglāba no krīzes. Sīciņā darbnīcā Ķemeros ziepes vāra tāpat, kā to darīja saimnieces 19. gadsimtā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ķemeros, ko vēl nesen sauca par “spoku pilsētu” un “Černobiļu”, kaut kas mainījies. Atjaunotais ūdenstornis pavasara saules staros izskatās kā no skatu kartītes, būvdarbiem nožogotās teritorijas liecina, ka te viss notiek - Ķemeru skumjā lappuse tiek pāršķirta. 

Bet mēs meklējam vēl neseno Sēlijas ziepnieku, kurš, tā sakot, “apmetis kažoku” un pārcēlies uz Jūrmalu. Nelielo Romanovsku ģimenes māju ieskauj kupli saauguši, veci koki angļu dārza stilā. Ir pirmā patiešām siltā diena, daba laiski mostas pavasarim, un man tā vien gribas ielaist pirkstus zemē. Ak, laimīgie tie, kas dzīvo ārpus pilsētas un var rušināties dārzā! Gads ieslodzījumā pilsētas blokmājā ļauj novērtēt dabas dziedējošo spēku.