Režisore un publiciste Alise Zariņa skatītājiem palikusi atmiņā ar kolorīto Līgo ceļa filmu “Blakus” (2019). Viņas īsfilma “Divas strīpiņas” (2020) pagājušā gada rudenī saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā studentu filma un Grand Prix Rīgas Starptautiskā kinofestivāla nacionālo īsfilmu programmā Short Riga. Filmā divpadsmit neērtus, dziļi personiskus un sāpīgus stāstus par sievietēm, kuras veikušas abortu, “pieredz” pašmāju aktieri. “Kino ļauj ieraudzīt tūkstošus vai pat miljonus subjektivitāšu, kas ir tur ārā,” viņa saka. Par skata punkta maiņu un to, kas notiek, kad vīrieši lasa sieviešu stāstus, stāsta Alise Zariņa.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Un kāda ir tieši kino kā medija loma, lai runātu un izglītotu par šo tēmu?

Ļoti sasmējos, kad izlasīju mazu recenziju blogā par “Divām strīpiņām”, tur bija rakstīts, ka filma ir pilnīgi bezjēdzīga, jo tā nemainīs konservatīvo politiķu viedokli. Sāku ļoti smieties un nodomāju – šī ir mana studiju laikā veidota īsfilma bez naudas, un kā? Pag, es nemainīju pasauli? (Smejas.)

Tas ne tikai nav kino pienākums, bet gluži otrādi, kino pienākums ir nepiedāvāt gatavas idejas. Veidot filmas, kuru galvenais mērķis ir iestāties par kaut kādām idejām, manuprāt, nav pozitīva tendence. Pozitīva tendence ir veidot filmas, kas apzinās problemātiku un apzinās, kādā laikā mēs dzīvojam un kas ir jautājumi, ko varētu uzdot. Tā ir ļoti trausla līnija – jebkurai filmai vajadzētu vairāk uzdot jautājumus, nekā piedāvāt gatavas atbildes. Ir citi cilvēki un citas institūcijas, kas var piedāvāt atbildes. Tas, ko kino var darīt un var dot, ir šie dažādie skata punkti un leņķi, kā skatīties uz lietām. Tiem, kas kritizē šo jauno skata punktu parādīšanos, ir jāapzinās, ka kino līdz šim ir piedāvājis skatu punktu, kas tīri nejauši bija viņu skata punkts, un tas nenozīmē, ka tas kino nebija politisks – tas bija politisks, bet šis kino pārstāvēja tavu politiku. Tagad, kad redzi arī citas politikas klātbūtni, jūties neērti, un tas nozīmē to, ka visu šo laiku ir bijušas grupas, kas ir jutušās neērti, jo nav bijis pārstāvēts viņu skata punkts.