Pagalms. Vasara. Puikas dzenā tenisa bumbiņu ar dažāda izmēra, krāsas un materiāla hokeja nūjām. Katram pintiķim savs ekipējuma apjoms, citam galvā vecā modeļa CCM vai "Koho" ķivere, citam nekā. Vienam uz ķiveres ar lodīšu pildspalvu uzrakstīts "Ozolinsh", bet vēl citam "Zholtok". Puikas grib gūt vārtus, apspēlēt, bet kādudien no pagalma grants putekļiem izaugt līdz gludam ledum kādā Nacionālās hokeja līgas (NHL) arēnā. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Šāda aina deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā visā Latvijā nebija nekas neparasts. Arī mūsdienās tā nav eksotika, vien uz puiku ķiverēm redzamie uzvārdi ir mainījušies. 

1996.gada vasarā vai visa Latvija (mēreni pārspīlēts apgalvojums, protams) cēla debesīs Sandi Ozoliņu par izcīnīto Stenlija kausu, taču jau pēc nieka desmit gadiem aizsargs bija vienā no zemākajiem punktiem savā karjerā. Ņujorkas "Rangers" fanu izsvilpts un alkohola dēmonu nomocīts.

Elki sportā rodas un dziest, bet ikkatrs no tiem ir svarīgs, lai veidotos jaunā paaudze. Arī šodienas jauno hokejistu elki, Latvijas izlases līderi, reiz bija mazi puikas, kuri mirdzošām acīm skatījās spēles ar Ozoliņa vai Sergeja Žoltoka piedalīšanos. Piemēram, Kaspara Daugaviņa elks bērnībā bija tieši Sandis, bet tagadējā Latvijas valstsvienības kapteiņa muguru spēlēs un treniņos rotā 16.numurs, ar kuru izlasē spēlēja Žoltoks, par kuru mazais Kaspars arī fanoja.

Protams, neaizmirsīsim arī par Artūru Irbi, virkni Eiropā spēlējušo deviņdesmito gadu izlases līderu uzvārdus, bet šā raksta turpmākajās rindās centīsimies izzināt, kurš no šobrīd NHL klubu sastāvos esošajiem Latvijas uzbrucējiem varētu kļūt par nākamo Ozoliņu vai Žoltoku, tieši rezultativitātes un snieguma spilgtuma ziņā NHL.