Gaidāmā atgūšanās no Covid-19 krīzes pastiprina nepieciešamību pēc skaidras vīzijas par to, kā mazināt parādu nastu pēc pandēmijas pieveikšanas. Lai šo mērķi sasniegtu, ikvienai valstij būs jācenšas noturēt budžeta disciplīnu. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Budžeta taupības pasākumu tradicionālie aizstāvji nav vienīgie, kas atzīst potenciālos riskus. Pat ekonomisti Lerijs Sammers un Olivjē Blanšārs, kas pagātnē regulāri aizstāvējuši aizņemšanās finansētus stimulēšanas pasākumus, arī brīdina par riskiem, ko rada pieaugošās valstu parādsaistības. 

Bijušā ASV finanšu ministra Sammersa un kādreizējā SVF galvenā ekonomista Blanšārs, brīdinājumiem dzirdīgas ausis it īpaši vajadzētu rast Eiropā, kur kredītu finansētas fiskālās politikas ir saņēmušas monetāru atbalstu lielākā mērā, nekā tas noticis ASV. 

Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārā bāze ir palielinājusies no viena triljona eiro 2009.gadā līdz gandrīz pieciem triljoniem eiro 2020.gadā. Sagaidāms, ka 2021.gada jūnijā tā sasniegs sešus triljonus eiro, un jau ir panāktas vienošanās par tās turpmāku pieaugumu. 

Apstākļos, kad naudas piedāvājums strauji aug bez attiecīgas adekvātas izaugsmes saražoto preču un pakalpojumu apjomā, inflācijas prognožu kāpums gan uzņēmumiem, gan mājsaimniecībām ir nenovēršams. Tas gan obligāti nenozīmē, ka inflācija tiešām tiks piedzīvota, tomēr, ja tā notiek, tad naudas devalvēšanos ir teju neiespējami apturēt.