Kāpēc es vienam rakstniekam ticu, bet citam – neparko, lai ko viņš/viņa būtu samargojis un cik festivāliņus apbraukājis? 

Tā diemžēl izrādīsies paša rakstnieka dzīve (ja runājam, saprotams, par laikabiedriem). Stukačs var rakstīt ar eņģeļa spārniem, bet es zinu, kura dzīva biedra asinīs tie mērcēti. Rakstnieks – jauns, itin talantīgs, radiointervijā saka “es taču zinu, cik krutu romānu esmu uzrakstījis”, manās acīs jau ir miris. Bet taisnīgums mākslā nudien neeksistē. Gadījums, čomi, politika, nu, visas tās nejēgā garlaicīgās blaknes gan. Dažiem laimējas izsprukt no šīm sakām un lemt sevi lielajai vientulībai. Šodien tā, rīt viss var apvērsties otrādi.

Tomēr reizēm vēl uznāk pilsoniskie drebuļi par kultūrpolitikas stūrēšanu ar entuziasma pilnu lobiju knosīšanos tumsas aizsegā, bet cildenu aforismu šļakstīšanu priekškara rampas pusē.

Vakar Latvijā notika kārtējā konferencīte par lobiju lomu pretkorupcijas cīņā (!). Starptautiska, saprotams, bija pat kādas apraides še pat, TVNETā. Uz brīdi iemetu aci, jo man šķiet unikāli, ka cīņu pret korupciju varētu nodrošināt pats korupcijas avots. Jā, iespējams, ka Austrālijas, Amerikas, Indijas un Ķīnas plašumos, lai jelkā orķestrētu kultūrpolitiku un veicinātu kādu virzību, lobijis ir nepieciešams. Mūsu valstī, kur katrs ar katru ir teju asinsgrēka attiecībās, nozīmē – ar likumu nostiprināt blatu, privilēģijas savējiem un politiski izdevīgajiem – nu, visu to koruptīvo buķeti, kālab normālam cilvēkam (kādi, starp citu, ir arī mākslinieki) riebjas valdošā sistēma Latvijā, kālab vieglāk elpot zem maskas nekā politikas, toskait kultūrpolitikas tvankā. Ja tiešām pandēmijas aizsegā lobiju likums tik stumdīts uz priekšu, tad galvenais jautājums, manuprāt, būtu – kuri gan drīkstētu būt šie pelēkie kardināli – lobētāji? Tikai sabiedrības balss varētu viņiem piešķirt šo mandātu, jo no līdzšinējās ēnu politikas cilvēki ir līdz riebumam noguruši.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp