Pagājušajā mēnesī eiropieši parādīja sarkano kartiņu futbola magnātiem un viņu sponsoriem – tiem, kuri vēlējās radīt Eiropas Superlīgu futbolā, kurā startētu kontinenta 15 labākie (tas ir, bagātākie) futbola klubi. Šis bija brīdis, kad eiropieši apzinājās savas morāles galējās robežas un iespējams, ka šis ir brīdis aizdomāties par to, kam kas pieder.
Mēs esam liekušies baņķieru priekšā, kuri gandrīz sagrāva kapitālismu, cenšoties glābt savas ādas uz mūsu vājāko pilsoņu rēķina. Mēs esam izlikušies neredzam liela mēroga izvairīšanos no korporatīvo nodokļu maksāšanas un sabiedrības īpašuma pārdošanas. Mēs kā dabisku esam pieņēmuši veselības un izglītības sistēmu pakāpenisku vājināšanos, kā arī prātam neaptveramas nevienlīdzības izveidošanos. Mēs arī pieredzējām brīdi, kad mūsu demokrātiju un tiesības uz privātumu sāka apdraudēt lielo tehnoloģiju uzņēmumi. Tomēr to visu mēs spējām sagremot.
Kā ar plānu, kas varētu pielikt punktu futbolam tādam, kādu mēs zinām? Nē, to mēs nespējam sagremot.
Aprīlī eiropieši pārliecinoši parādīja sarkano kartiņu Eiropas futbola magnātiem un viņu sponsoriem, kuri vēlējās nozagt brīnišķīgo spēli. Eiropā pēkšņi radās nepieredzēta vienotība, kas vienā koalīcijā apvienoja konservatīvos, kreisos, labējos un nacionālistus. Eiropas ziemeļi un dienvidi vienā balsī iestājās pret kontinenta bagātāko klubu ieceri veidot Eiropas Superlīgu.